Kāpēc vispār rodas psihiski traucējumi?

Vizīšu ietvaros bieži parādās jautājums – kāpēc vispār rodas psihiski traucējumi? ‘Kāpēc es?’ jautā pacients. Atbilde nav nemaz tik vienkārša, jo psihiskiem traucējumiem parasti nav viena konkrēta cēloņa, kas būtu izraisījis to attīstību. Jā, retos gadījumos mēs varam noteikt galveno faktoru, kas būtu veicinājis traucējumus (piemēram, kognitīvo funkciju un personības izmaiņas pēc smagām galvas traumām), tomēr lielākajā daļā gadījumu nav tāda viena iemesla kāpēc tieši šim konkrētajam cilvēkam būtu attīstījušies tieši šie traucējumi. Medicīnā šādas saslimšanas saucam par multifaktoriālām jeb tādām, kuru attīstību ietekmē daudzi faktori.

Psihiskās veselības raksturošanai mēs izmantojam biopsihosociālo modeli. Tā ir izvērsta pieeja tam, kā izprast mentālo veselību un labsajūtu. Šis modelis atzīst to, ka veselību ietekmē daudzi dažādi faktori – gan bioloģiskie, gan psiholoģiskie, gan sociālie. Šeit īsumā nedaudz raksturošu katru no tiem.

Bioloģiskie faktori: šie sevī ietver ģenētisku predispozīciju jeb ievirzi, neiroķīmiskas izmaiņas, smadzeņu struktūras un vispārējo fizisko veselību. Bioloģiskie faktori var veicināt dažādu psihisko traucējumu attīstību un izpausmes. Piemēram, ir zināms, ka šizofrēnijas attīstībā bioloģiskie faktori spēlē lielu lomu, taču tas noteikti nav viens gēns, kas nosaka to, vai šī saslimšana cilvēkam būs, vai nē.

Psiholoģiskie faktori: ar tiem saprotam dažādus kognitīvos procesus, emocijas, personības īpatnības, individuālas pieredzes, kas cilvēkam bijušas dzīvē. Ir zināms, ka psiholoģiskie faktori ietekmē cilvēka atbildi uz stresu kā arī to, kā cilvēks tiek galā ar izaicinājumiem. Bērnības pieredzes, traumas un aizsardzības mehānismi arī ietilpst šajā kategorijā.

Sociālie faktori: sociālā vide, kurā cilvēks dzīvo, spēlē lielu lomu mentālās veselības nodrošināšanā. Tādi faktori kā ģimenes attiecības un to dinamika, sociālais atbalsts, socioekonomiskais stāvoklis, kultūras normas, pieeja dažādiem resursiem ietekmē veselību. Pozitīvas pieredzes un spēcīgs atbalsts var būt kā aizsargājoši faktori pret dažādiem psihiskiem traucējumiem, savukārt negatīvas pieredzes var veicināt to attīstību.

Biopsihosociālais modelis uzsver to, ka psihisko veselību (un līdz ar to arī ‘neveselību’) nenosaka tikai viens faktors, bet gan šo trīs augstākminēto kategoriju mijiedarbība. Pilnīgi visu psihisko traucējumu attīstībā mēs varam atrast gan bioloģisko, gan psiholoģisko, gan sociālo faktoru ietekmi dažādās attiecībās. Mēdz būt tā, kā kādam faktoram var būt plašāka nozīme, piemēram, šizofrēnijas gadījumā lielu lomu spēlē bioloģiskie faktori, trauksmes – psiholoģiskie, izdegšanas sindroma gadījumā – sociālie. Tomēr visos šajos gadījumos arī pārējie faktori ietekmē traucējumu attīstību, norisi un ārstēšanas izvēli. Tas nozīmē arī to, ka, lai nodrošinātu psihisko veselību, nepietiek tikai ar viena faktora labošanu, vai ārstēšanu – pieejai ir jābūt plašai, ja mēs vēlamies veselību saglabāt vai uzlabot pilnvērtīgi.