Pasīva agresija

Pasīva agresija ir emocionāla uzvedības forma, kurā cilvēks izpauž savu nepatiku, dusmas vai aizvainojumu, izvairoties no tiešas konfrontācijas vai konflikta risināšanas. Tā vietā, lai izteiktu savas sajūtas vai viedokli tieši un skaidri, pasīvā agresija ietver sevī paslēptus vai grūtāk pamanāmus veidus, kā izpaust savu neapmierinātību vai pretenzijas.

Daži piemēri:

• Klusēšana – tā vietā, lai skaidri paustu savu attieksmi cilvēks sarunā klusē vai izvairās no komunikācijas vispār.

• Aprunāšana aiz muguras – cilvēks nepauž savu nepatiku tieši, bet pārrunā to otrai pusei nemaz nenojaušot.

• Izvairīšanās – piemēram, cilvēks izvēlas ilgstoši neatbildēt uz e-pastiem vai nepildīt savus darba pienākumus tā veidā apgrūtinot kolēģa darba procesu. Cilvēks tiešā veidā nepasaka ‘nē’, bet gan izvairās no lietām, kurām it kā ir piekritis.

• ‘Komplimenti’ – cilvēks izsaka komplimentus, kas patiesībā nemaz nav komplementi, piemēram, ‘Prieks, ka tu pabeidzi savu darbu laikā un efektīvi, nevis tā kā parasti…’.

• Sarkasms – arī joks var būt kā pasīvas agresijas izpausme. Lai gan humors ir nobriedis aizsardzības mehānisms un var izteikti mazināt spriedzi, sarkasms jebkurā gadījumā ir veids, kā izpaust savu agresiju. Ja vide to atļauj, tad šāda izpausme var būt arī atbalstoša, taču sarkasma izmantošana nevietā var graut komandas kopējo sadarbību.

Centieni tikt galā ar pasīvu vai netiešu agresiju var būt apgrūtinoši – cilvēki var kļūt apjukuši, aizkaitināti, neapmierināti ar esošo situāciju. Ir grūti noteikt otras personas mērķus un domas. Kāpēc cilvēks nevar savas sajūtas vienkārši pateikt? Kāpēc jāizmanto šāda komunikācija un jāizvairās no atbildības? Šos motīvus var būt sarežģīti izprast. Ja ar šādiem cilvēkiem nākas komunicēt ikdienā, tad jāmin, ka negatīvās uzvedības un agresijas pieņemšana ilgtermiņā to tikai iedrošina un pastāv risks, ka šāda veida uzvedība paliks intensīvāka. Līdz ar to tieša konfrontācija parasti ir kaut kas tāds, ar ko jārēķinās, ja vēlamies kādu risinājumu.

Taktika:

• Izvērtēt situāciju. ‘Vai ir kaut kas tāds par ko es esmu bijis atbildīgs, lai izraisītu šādu reakciju?’ Ja atbilde ir ‘jā’ tad par savu rīcību būtu jāuzņemas atbildība. Ja ‘nē’, tad nevajadzētu sevi vainot otra uzvedībā. Jebkurā gadījumā pirms sarunas sākuma būtu jāsaprot kādi ir paša mērķi un kur vēlamies, lai turpmākā komunikācija virzās.

• Izmanto aktīvu klausīšanos, lai saprastu, ko otrs cilvēks vēlas panākt, ko otrs vēlētos darīt un ko nē.

• Esi gatavs jautājuma apspriešanai un kompromisam. Jebkurā situācijā vispirms vienmēr vajadzētu apdomāt vai ir iespējams sasniegts kompromisu. Būtu jāizvērtē vai ir iespējams sasniegt risinājumu ar kuru būtu apmierinātas abas puses.

• Nospraud savas robežas, nepiekāpies jautājumos, kas tās pārkāpj. Sniedz otram cilvēkam skaidru informāciju par to, kas notiks, ja šīs robežas tiks pārkāptas. Sniedz otram iespēju izpaust savas domas par to.

• Pārliecinies un apstiprini, kāds ir rezultāts. Par ko ar otru pusi esat vienojušies un kāds ir tālākais plāns? Ja šī situācija notiek darba vidē, ideālā gadījumā apstiprini apspriesto arī rakstiskā veidā (piemēram, e-pastā, protokolā vai tamlīdzīgi).

• Identificē sekas. Noskaidro un izlem, kā rīkosies situācijā, ja otra puse atkal atgriezīsies pie pasīvi agresīvas uzvedības.

Šis materiāls ir sagatavots izmantojot vienu no manām mīļākajā grāmatām Gill Hasson ‘How to deal with difficult people’