Sociāla trauksme

Sociālā trauksme ir izplatīts, bet bieži pārprasts psihiskās (ne)veselības stāvoklis, ko raksturo intensīvas bailes no sociālām situācijām. Cilvēki ar sociālo trauksmi var pārmērīgi uztraukties par to, ka saskarsmē ar citiem varētu tikt vērtēti, kaunināti vai noraidīti. Šīs bailes var izpausties dažādos veidos, tostarp izvairoties no publiskas uzstāšanās, sabiedriskām aktivitātēm vai pat ikdienas uzdevumiem, piemēram, zvanīšanas pa telefonu vai ēšanas publiskā vietā. Šis stāvoklis pārsniedz parasto kautrīgumu, kā arī tas ir laika ziņā ilgstošs un var būtiski ietekmēt personas spēju strādāt, mācīties vai uzturēt attiecības, bieži izraisot izolāciju un dzīves kvalitātes pazemināšanos.

Sociālās trauksmes pamatā ir pārmērīga baiļu reakcija smadzenēs. Amigdala, reģions, kas iesaistīts draudu apstrādē, bieži kļūst hiperaktīvs indivīdiem ar sociālo trauksmi, signalizējot par briesmām pat nekaitīgās sociālās situācijās. Šo paaugstināto modrības stāvokli papildina negatīvi domāšanas modeļi, piemēram, bailes izskatīties muļķīgi vai nepatikt citiem, kas pastiprina trauksmi. Fiziski simptomi, tostarp strauja sirdsdarbība, trīce vai slikta dūša, ir bieži sastopami un var padarīt sociālo mijiedarbību nepanesamu. Bez ārstēšanas stāvoklis var izraisīt izvairīšanās uzvedību un paaugstinātas trauksmes apburto loku.

Par laimi, sociālā trauksme ir ārstējama, un daudzi cilvēki sasniedz ievērojamu stāvokļa uzlabojumu un simptomu atvieglojumu ar pareizo atbalstu. Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) ir ļoti efektīva, palīdzot cilvēkiem identificēt un izaicināt negatīvās domas un pakāpeniski stāties pretī savām bailēm, izmantojot dažādas uzvedības modifikācijas metodes. Medikamenti, piemēram, selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI), arī var būt noderīgi simptomu pārvaldībā. Papildus profesionālajai palīdzībai dažādas pašpalīdzības prakses, piemēram, apzinātībā, regulāras fiziskās aktivitātes un atbalstoša sociālā tīkla veidošana, laika gaitā var uzlabot noturību un mazināt trauksmi. Palielinot izpratni un zināšanas par sociālo trauksmi, mēs varam veicināt lielāku empātiju un mudināt cilvēkus meklēt palīdzību, zinot, ka viņi nav vieni un ir pieejamas efektīvas atbalsta metodes.

Pēcnotikuma apstrāde kā sociālu trauksmi uzturošs mehānisms

Pēcnotikuma apstrāde (eng - post event processing) ir termins, ko parasti lieto sociālās trauksmes traucējumu kontekstā, lai raksturotu tendenci pārmērīgi prātot par sociālo mijiedarbību vai notikumu pēc tam, kad tas ir noslēdzies. Šī ruminācija bieži koncentrējas uz pieļautām kļūdām, negatīviem iespaidiem vai iedomātu citu cilvēku spriedumu un vērtējumu. Pēcnotikuma apstrāde ir galvenais faktors sociālās trauksmes uzturēšanā, jo tas pastiprina negatīvu pārliecību par sevi un sociālo mijiedarbību.

Pēcnotikuma apstrādes raksturojums

Negatīvs fokuss

Indivīdiem ir tendence savās domās atkārtot notikumu, koncentrējoties uz pamanītajiem trūkumiem vai neveikliem brīžiem.

Izkropļotas interpretācijas

Domas bieži ir neobjektīvas, pārspīlējot negatīvos aspektus un ignorējot neitrālas vai pozitīvas atsauksmes.

Emocionālā ietekme

Šī ruminācija var izraisīt kauna sajūtu, apmulsumu vai paškritiku, kas var saglabāties ilgi pēc notikuma.

Uzvedības sekas

Pēcnotikuma apstrāde var atturēt turpmāku sociālo iesaistīšanos, jo indivīdi var kļūt bažīgi par līdzīgu mijiedarbību.

Pēcnotikuma apstrādes piemēri

Pēc sapulces vai ballītes apmeklējuma kāds ar sociālo trauksmi varētu domāt:

• ‘Kāpēc es to teicu? Es izklausījos tik stulbi.’

• ‘Droši vien visi domā, ka esmu neveikla.’

• ‘Viņi bija pieklājīgi, bet es varēju redzēt, ka es viņiem nepatīku.’

Kāds ir šīs trauksmes bioloģiskais mehānisms?

Pēcnotikuma apstrāde ir dziļi sakņota smadzeņu draudu noteikšanas un emocionālās regulēšanas sistēmās. Amigdala, galvenais reģions, kas iesaistīts draudu identificēšanā un reaģēšanā uz tiem, kļūst pārāk aktīvs cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz sociālo trauksmi. Pat pēc sociālās mijiedarbības beigām amigdala turpina signalizēt par draudiem, pastiprinot bailes no apkārtējo vērtējuma. Šī pastiprinātā aktivitāte izjauc smadzeņu spēju atpazīt notikumu kā neitrālu vai nenozīmīgu, saglabājot uztverto "bīstamību" dzīvu un veicinot atkārtotus, negatīvus domu modeļus.

Prefrontālajai garozai (eng - prefrontal cortex), kas ir atbildīga par racionālu domāšanu un emocionālo regulējumu, ir izšķiroša loma pēcnotikuma apstrādes mazināšanā. Tomēr cilvēkiem ar sociālo trauksmi prefrontālā bieži neefektīvi cīnās, lai samazinātu amigdalas draudu signālus, izraisot ilgstošu trauksmi. Tajā pašā laikā smadzeņu noklusējuma režīma tīkls (eng – default mode network (DMN)) — introspekcijas laikā aktīvo reģionu tīkls — kļūst hiperaktīvs. Šī pārmērīgā aktivitāte izraisa atkārtotas, uz sevi vērstas domas, liekot cilvēkiem pārspīlēti analizēt savus uztvertos trūkumus.

Stresa hormoni un atmiņas kodēšanas mehānismi pastiprina pēcnotikuma apstrādes ciklu. Paaugstināts kortizola, ķermeņa primārā stresa hormona, līmenis pastiprina smadzeņu uzmanību uz sociālās mijiedarbības negatīvajiem aspektiem, liekot tām šķist dzīvīgākām un satraucošākām. Hipokamps, kas palīdz kodēt atmiņas, cieši sadarbojas ar amigdalu, lai nostiprinātu šīs negatīvās interpretācijas. Laika gaitā šie bioloģiskie procesi stiprina neironu ceļus, kas saistīti ar pēcnotikuma apstrādi, palielinot ar pieredzēm saistīto atmiņu un domu atkārtošanās iespējamību. Izprotot šos mehānismus, tiek uzsvērta tādu iejaukšanās pasākumu nozīme, kuru mērķis ir gan pēcnotikuma apstrādes kognitīvais, gan bioloģiskais pamats, piemēram, psihoterapija, apzinātība un dažos gadījumos arī medikamenti.

Kā risināt negatīvu pēcnotikuma apstrādi?

Pēcnotikuma apstrādi sociālās trauksmes kontekstā virza hiperaktīvu draudu noteikšanas sistēmu kombinācija, traucēta emocionālā regulēšana un negatīvu kognitīvo aizspriedumu pastiprināšana. Līdz ar to pēcnotikuma apstrādes  pārvaldība sākas ar ruminācijas cikla atpazīšanu un pārtraukšanu. Pēcnotikuma apstrāde bieži ietver sociālās mijiedarbības atkārtošanu prātā, koncentrējoties uz uztvertajām kļūdām vai iztēloties negatīvus spriedumus no citiem. Viena efektīva stratēģija ir praktizēt kognitīvo pārstrukturēšanu, kas ietver negatīvu domu identificēšanu un izaicināšanu. Piemēram, tā vietā, lai domātu: "Es izklausījos tik neveikli", var sev jautāt: "Vai ir pierādījumi, ka citi tā domā, vai arī tas varētu būt tikai mans satraukums?" Savu domu pārstrukturēšana ar līdzsvarotākām un reālistiskākām interpretācijām palīdz samazināt pieredzes emocionālo spiedienu.

Apzinātības un līdzjūtības paņēmienu iekļaušana var arī samazināt negatīvas pēcnotikuma apstrādes  ietekmi. Apzinātība mudina palikt pašreizējā brīdī, nevis kavēties pagātnes notikumos, savukārt līdzjūtība pret sevi ietver laipnību, nevis kritiku. Tādas aktivitātes kā dienasgrāmatas rakstīšana var palīdzēt izcelt un sakārtot domas, liekot tām šķist mazāk nomācošām. Turklāt, koncentrējoties uz pozitīvām darbībām, piemēram, noskaidrojot, ko izdarīji labi vai ko esi iemācījies, var novērst uzmanību no negatīvajiem uzskatiem. Izmantojot šos ieteikumus kā ikdienas praksi, šīs stratēģijas laika gaitā var vājināt pēcnotikuma apstrādes smagumu, veicinot lielāku pārliecību un noturību sociālajā mijiedarbībā.

Ja psiholoģiskas palīdzības iespējas nav bijušas efektīvas, cilvēkam tās nav pieejamas, vai arī personīgas izvēles dēļ tās šķiet nepiemērotas, sociālas trauksmes ārstēšanā ir iespējams izmantot medikamentozu terapiju. Terapijas izvēlē ir nepieciešams izsvērt konkrētā individa vajadzības, simptomus un vispārējo veselības stāvokli, lai piemeklētu vispiemērotāko ārstēšanu.

Avoti:

1. Gavric, D., Moscovitch, D. A., Rowa, K., & McCabe, R. E. (2017). Post-event processing in social anxiety disorder: Examining the mediating roles of positive metacognitive beliefs and perceptions of performance. Behaviour Research and Therapy, 91, 1–12. https://doi.org/10.1016/j.brat.2017.01.002

2. Dannahy, L., & Stopa, L. (2007). Post-event processing in social anxiety. Behaviour Research and Therapy, 45(6), 1207–1219. https://doi.org/10.1016/j.brat.2006.08.017

3. Price, M., & Anderson, P. L. (2010). The impact of cognitive behavioral therapy on post-event processing among those with social anxiety disorder. Behaviour Research and Therapy, 49(2), 132–137. https://doi.org/10.1016/j.brat.2010.11.006