Izdegšana psihiskās veselības aprūpē

Par izdegšanu medicīnā runājam daudz, un reizēm rodas iespaids, ka par šo tēmu jau viss ir pateikts. Tomēr psihiskās veselības aprūpē izdegšanai ir vēl kāda būtiska dimensija. Darbs šajā jomā lielā mērā balstās attiecībās ar pacientu – spējā saglabāt interesi, empātiju, pacietību, domāt par cilvēku pietiekami niansēti un pieņemt klīniskus lēmumus arī ļoti sarežģītās situācijās.

Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Starptautiskajā slimību klasifikācijā (SSK-11) izdegšana aprakstīta kā profesionāla parādība, kas rodas ilgstoša, nepietiekami pārvaldīta darba stresa rezultātā. To raksturo izsīkums, pieaugoša psiholoģiska distance vai cinisms attiecībā pret darbu un samazināta profesionālās efektivitātes sajūta. Klasifikācija izdegšanu attiecina tieši uz darba vidi un pati par sevi tā nav klasificēta kā psihiska slimība.

Vai izdegšana var būt saistīta ar attieksmi pret pacientiem?

Tieši šo problēmu no interesanta skatpunkta aplūko nesen publicēts pētījums par izdegšanu psihiskās veselības aprūpē. Tajā piedalījās 1525 darbinieki no 25 psihiskās veselības aprūpes centriem Spānijā, Portugālē un Itālijā – psihiatri, psihologi, māsas, māsu palīgi, sociālās jomas speciālisti un citi darbinieki. Izdegšanu pētnieki vērtēja ar Maslakas izdegšanas aptauju, atsevišķi analizējot emocionālo izsīkumu, depersonalizāciju un profesionālā piepildījuma sajūtu. Vienlaikus ar divām standartizētām aptaujām tika vērtēta profesionāļu attieksme pret cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem.

Augstāki izdegšanas rādītāji šajā pētījumā bija saistīti ar negatīvāku attieksmi pret pacientiem – lielākām dusmām un bailēm, izteiktāku pacientu bīstamības uztveri, izvairīšanos un lielāku atbalstu ierobežojošām, segregējošām vai piespiedu ārstēšanas pieejām. Savukārt pozitīvāka profesionālā pieredze bija saistīta ar lielāku vēlmi palīdzēt, labvēlīgāku attieksmi un lielāku atbalstu cilvēku ar psihiskiem traucējumiem aprūpei sabiedrībā.

Visciešāk ar šīm attieksmēm nebija saistīts emocionālais izsīkums. Spēcīgākais faktors bija zemāka profesionālā piepildījuma sajūta – sajūta, ka savā darbā neesi pietiekami efektīvs, kompetents vai spējīgs palīdzēt. Tā bija saistīta ar 11 no 13 pētītajiem attieksmes rādītājiem. Arī emocionālais izsīkums un depersonalizācija bija saistīti ar negatīvākām attieksmēm, taču šīs saistības bija vājākas un mazāk konsekventas. Konkrētajā izlasē psihiatri bija viena no grupām ar nelabvēlīgāko izdegšanas rādītāju kombināciju – viņiem bija visaugstākais emocionālais izsīkums un viens no augstākajiem depersonalizācijas līmeņiem. Šo rezultātu gan nevajadzētu pārvērst secinājumā, ka psihiatri kopumā izdeg vairāk par visiem citiem – pētījuma dalībnieki šajā gadījumā pārstāvēja vienu konkrētu starptautisku organizāciju.

Saistība vēl nenozīmē cēloņsakarību

Te gan jāusver ļoti svarīga zinātniskā nianse: pētījums parāda saistību, nevis cēloņsakarību. Tas bija šķērsgriezuma pētījums, kur izdegšana un attieksmes tika novērtētas vienā laikā. Mēs nevaram pateikt, ka izdegšana pati par sevi izraisīja stigmatizējošāku attieksmi. Iespējams arī pretējais virziens, un vēl ticamāk, ka gan izdegšanu, gan attieksmi pret pacientiem ietekmē kopīgi darba vides faktori. Pētījumā, piemēram, netika pietiekami izvērtēta darba slodze, personāla nodrošinājums, vadības kvalitāte, supervīzijas iespējas, pacientu klīniskā sarežģītība un citi organizatoriski faktori. Arī paši autori to norāda kā vienu no būtiskākajiem ierobežojumiem.

Ko par izdegšanu veselības aprūpē zinām Latvijā?

Latvijas kontekstā šis jautājums ir īpaši aktuāls, un mums ir arī pieejami dati par izdegšanu veselības aprūpē. Kristīnes Dūdiņas un Baibas Martisonas 2025. gadā publicētajā pētījumā piedalījās 4756 veselības aprūpes darbinieki no 30 Latvijas stacionārajām ārstniecības iestādēm. Augstāki izdegšanas rādītāji bija saistīti ar garākām darba stundām, darbu vairākās darba vietās, lielāku emocionālo slodzi, laika spiedienu un grūtībām savienot darbu ar privāto dzīvi. Savukārt kolēģu un vadītāju atbalsts, atzinība, piederības sajūta darba vietai un, īpaši, pietiekami resursi kvalitatīva darba veikšanai bija saistīti ar zemāku izdegšanas līmeni.

Manuprāt, šie dati ir īpaši svarīgi arī tāpēc, ka tie diezgan parāda, ka izdegšanu veselības aprūpē nevar reducēt tikai uz individuālu spēju “tikt galā ar stresu”. Darba videi ir nozīme. Ja ilgstoši jāstrādā laika trūkumā, ar lielu emocionālo slodzi un nepietiekamiem resursiem, tad ar labāku miega higiēnu, meditāciju vai vēl vienu stresa vadības kursu vien šo problēmu atrisināt nevar. Kolēģu pētījuma secinājums arī ir, ka izdegšanas mazināšanai nepieciešams domāt gan par strukturāliem, gan attiecību un atbalsta faktoriem darba vidē.

Šo ainu papildina arī kolēģes dr. Lauras Valaines pētījumi par Latvijas medicīnas personāla psihisko veselību Covid-19 pandēmijas laikā. Tie nevērtēja izdegšanu kā atsevišķu konstruktu, tāpēc tos nevajadzētu izmantot kā datus par izdegšanas izplatību. Tomēr tie parādīja augstu depresijas un trauksmes simptomu izplatību medicīnas darbinieku vidū un saistību starp psihisko veselību un vairākiem ar darbu saistītiem faktoriem. Pandēmijas pirmajā vilnī klīniski nozīmīgi depresijas simptomi tika konstatēti 24,8% medicīnas darbinieku, bet trauksmes simptomi – 17,2%. Ilgstošākā novērojuma periodā situācija kļuva vēl izteiktāka. Augstākā depresijas simptomu izplatība sasniedza 43% 2021. gada martā, savukārt trauksmes simptomu izplatība – 37% 2021. gada septembrī. Arī pēc Covid-19 saslimstības samazināšanās šo simptomu izplatība neatgriezās sākotnējā līmenī. Depresija, trauksme un izdegšana nav sinonīmi, taču kopā šie pētījumi labi ilustrē psihoemocionālo slodzi, ar kuru strādā veselības aprūpes sistēma.

Arī strukturāli Latvijas veselības aprūpe strādā ar ierobežotiem cilvēkresursiem. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) 2025. gada datos Latvijā bija 3,4 praktizējoši ārsti uz 1000 iedzīvotājiem, salīdzinot ar OECD vidēji 3,9, bet māsu skaita atšķirība ir vēl izteiktāka – 4,2 pret OECD vidēji 9,2. Savukārt Latvijas psihiskās veselības aprūpes attīstības dokumentos jau iepriekš norādīts, ka psihiatrijā cilvēkresursu nodrošinājums nav optimāls, raksturīga ir speciālistu nodarbinātība vairākās darba vietās, un publiskajā sektorā trūkst gan psihiatru, gan citu profesionāļu.

Tāpēc man šķiet problemātiski izdegšanas profilaksi reducēt uz padomiem speciālistam vairāk gulēt, meditēt, labāk plānot laiku vai iemācīties novilkt robežas. Individuālas prasmes noteikti var palīdzēt, bet ar tām nevar kompensēt hroniski nepietiekamu personālu, nesamērīgu pacientu skaitu, pārāk garas darba stundas vai sistēmu, kurā atbildība ir lielāka par pieejamajiem resursiem.

Atbalstot speciālistus, atbalstām arī pacientus

Un te arī atgriežamies pie sākotnējā jautājuma. Speciālistu darba apstākļi un profesionālā labsajūta nav tikai par personāla sajūtām. Tie var būt saistīti arī ar to, cik daudz pacietības, intereses un psiholoģiskas kapacitātes paliek darbam ar pacientu. Tāpēc rūpes par cilvēkiem, kuri strādā psihiskās veselības aprūpē, būtu jāuztver arī kā viena no pacientu drošības un kvalitatīvas aprūpes sastāvdaļām. Atbalstot speciālistus, mēs vismaz potenciāli atbalstām arī pacientus.

Avoti

1. Del Olmo-Romero, F., Rebolleda-Gil, C., Varandas, P., Martín-Carrasco, M., González-Blanco, M., Perna, G., Pomarol-Clotet, E., Martinez-Cabezon, A. C., Huerta-Ramírez, R., Salvador, R., & Inter NOS Working Group. (2025). Burnout in mental health professionals and its relation with their attitudes towards mental illness. The European Journal of Psychiatry, 39(2), Article 100289. https://doi.org/10.1016/j.ejpsy.2024.100289 

2. Organisation for Economic Co-operation and Development. (2025). Health at a glance 2025: Latvia. OECD Publishing. https://www.oecd.org/en/publications/health-at-a-glance-2025_15a55280-en/latvia_1100a8d6-en.html

3. Ministru kabinets. (2022). Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāns 2023.–2025. gadam (Ministru kabineta rīkojums Nr. 939). Latvijas Vēstnesis. https://likumi.lv/ta/id/338032 

4. Dūdiņa, K., & Martinsone, B. (2025). Psychosocial risks and protective factors for healthcare worker burnout during the post-acute phase of the COVID-19 pandemic. European Journal of Investigation in Health, Psychology and Education, 15(9), 186. https://doi.org/10.3390/ejihpe15090186

5. Valaine, L. (2025). Depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežums, tā izmaiņas un saistītie faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā [Promocijas darbs, Rīgas Stradiņa universitāte]. https://doi.org/10.25143/prom-rsu_2025-03_pd

6. Valaine, L., Ancāne, G., Utināns, A., & Briģis, Ģ. (2021). Mental health and associated demographic and occupational factors among health care workers during the COVID-19 pandemic in Latvia. Medicina, 57(12), Article 1381. https://doi.org/10.3390/medicina57121381

7. Valaine, L., Grēve, M., Zolovs, M., Ancāne, G., Utināns, A., & Briģis, Ģ. (2024). Self-esteem and occupational factors as predictors of the incidence of anxiety and depression among healthcare workers during the COVID-19 pandemic in Latvia. International Journal of Environmental Research and Public Health, 21(1), Article 65. https://doi.org/10.3390/ijerph21010065 

8. World Health Organization. (2019, May 28). Burn-out an “occupational phenomenon”: International Classification of Diseases. https://www.who.int/news/item/28-05-2019-burn-out-an-occupational-phenomenon-international-classification-of-diseases