Nefarmakoloģiskās ārstēšanas iespējas psihiskās veselības grūtību gadījumā grūtniecības laikā un pēc dzemdībām

Perinatālais periods (grūtniecība un pirmais gads pēc dzemdībām) ir laiks, kurā var pirmoreiz parādīties vai saasināties depresija, trauksmes traucējumi, obsesīvi kompulsīvi traucējumi (OKT), pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTST) un citi psihiskās veselības traucējumi. To ārstēšana ne vienmēr nozīmē medikamentu lietošanu. Jā, medikamenti var būt viena no ārstēšanas metodēm, tie ir efektīvi un var būt dažos gadījumos pat ļoti nepieciešami un dzīvību glābjoši. Taču atkarībā no simptomu veida un smaguma nozīmīga vieta ir arī psihoterapijai, fiziskajām aktivitātēm, miega uzlabošanai, sociālajam atbalstam un citām nefarmakoloģiskām intervencēm.

Ārstēšanas izvēlei vienmēr jābūt individuālai. Jāņem vērā simptomu smagums, iepriekšējās psihiskās veselības grūtības, agrāk izmantoto ārstēšanas metožu efektivitāte, sievietes vēlmes, pieejamais atbalsts un praktiskās iespējas saņemt konkrēto terapiju. Psihoterapija ir pirmās izvēles ārstēšanas iespēja vieglas līdz vidēji smagas perinatālas depresijas gadījumā. Smagākas depresijas, bipolāri afektīvu traucējumu, psihozes vai paaugstināta pašnāvības riska gadījumā nepieciešama intensīvāka ārstēšana un psihiatra iesaiste; nereti nepieciešama arī farmakoterapija.

Kognitīvi biheiviorālā terapija

Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) ir viena no visvairāk pētītajām psihoterapijas metodēm perinatālās depresijas un trauksmes ārstēšanā. Pētījumi liecina, ka strukturētas psiholoģiskās terapijas, tostarp KBT, samazina depresijas simptomus gan grūtniecības laikā, gan pēc dzemdībām.

KBT pamatā ir izpratne par savstarpējo saistību starp domām, emocijām un uzvedību. Perinatālajā periodā terapijā iespējams strādāt, piemēram, ar izteiktu paškritiku, nereālistiskām prasībām pret sevi, bailēm kļūdīties bērna aprūpē, pastāvīgu satraukumu, izvairīšanos vai aktivitāšu samazināšanos.

Viena no KBT ietverošām metodēm ir uzvedības aktivizācija. Depresijas laikā cilvēks nereti pakāpeniski atsakās no aktivitātēm, kas iepriekš sniegušas gandarījumu, struktūru vai sociālu kontaktu. Uzvedības aktivizācijas mērķis ir šīs aktivitātes pakāpeniski atjaunot, ņemot vērā cilvēka pašreizējās spējas un ikdienas apstākļus. Starptautiskās vadlīnijās gan KBT, gan uzvedības aktivizācijai un apzinātībā balstītām terapijām ir laba pierādījumu bāze perinatālas depresijas ārstēšanā.

Atsevišķa KBT forma ir kognitīvi biheiviorālā terapija bezmiegam (saīsinājums angļu valodā - CBT-I). Pētījumos grūtniecības laikā tā uzlabo miega kvalitāti un mazina bezmiega smagumu, kā arī var mazināt depresijas un trauksmes simptomus. Pēcdzemdību periodā specifisko pētījumu pagaidām ir mazāk.

Interpersonālā psihoterapija

Interpersonālā psihoterapija (IPT) ir otra no vislabāk pētītajām psihoterapijas metodēm perinatālas depresijas ārstēšanā. Tā koncentrējas uz saikni starp cilvēka emocionālo stāvokli, attiecībām un nozīmīgām dzīves pārmaiņām.

Perinatālajā periodā šādas tēmas ir īpaši aktuālas. Var mainīties attiecības ar partneri un ģimeni, sociālā dzīve, darba un ģimenes lomu sadalījums, kā arī priekšstats par sevi. Terapijā var strādāt ar konfliktiem attiecībās, sociālā atbalsta trūkumu, zaudējuma pieredzi vai grūtībām pielāgoties jaunajai lomai.

IPT un KBT tiek izmantotas arī profilaktiski sievietēm ar paaugstinātu depresijas attīstības risku. Sistemātiskajos pārskatos psiholoģiskas intervences ir samazinājušas perinatālas depresijas attīstības iespējamību, un lielāks ieguvums novērots paaugstināta riska grupās.

Psihoterapija attālināti un vadīta pašpalīdzība

Bērna aprūpe, transporta problēmas, darba grafiks vai psihoterapeitu pieejamība var būt būtiski šķēršļi terapijas saņemšanai. Tādēļ nozīmīgi ir pētījumi, kas rāda, ka psiholoģiskās intervences var būt efektīvas gan individuālā, gan grupas formātā, kā arī klātienē, telefoniski vai videokonsultācijās.

Vēl viena iespēja ir vadīta pašpalīdzība. Cilvēks izmanto strukturētus KBT materiālus, interneta programmu vai darba burtnīcu, vienlaikus regulāri saņemot atbalstu no apmācīta speciālista. Šāda pieeja depresijas simptomu mazināšanai ir efektīvāka par pilnībā patstāvīgu pašpalīdzības programmu izmantošanu, kurām raksturīgs arī ievērojami zemāks pabeigšanas līmenis.

Psiholoģiskas intervences ne vienmēr jāvada psihiatram vai psihologam. Atbilstoši apmācītas māsas, vecmātes, citi veselības aprūpes speciālisti un sistemātiski apmācīti cilvēki ar personīgu pieredzi var veiksmīgi īstenot noteiktas strukturētas KBT, IPT vai uzvedības aktivizācijas intervences. Šādu aprūpes modeli izmanto arī Pasaules Veselības organizācijas programmās, lai palīdzība būtu pieejama plašākam cilvēku lokam.

Fiziskās aktivitātes, miegs un sociālais atbalsts

Fiziskās aktivitātes var būt viena no depresijas ārstēšanu papildinošām metodēm. Pētījumos aerobas aktivitātes saistītas ar nelielu līdz vidēju depresijas simptomu mazināšanos. Ieguvums iespējams arī no zemas intensitātes aktivitātēm, piemēram, pastaigām, lai gan mērenas intensitātes aktivitātēm efekts dažos pētījumos bijis lielāks. Slodze vienmēr jāpielāgo grūtniecības norisei, veselības stāvoklim un atveseļošanās procesam pēc dzemdībām.

Svarīgs ir arī miegs. Pēcdzemdību periodā pilnībā izvairīties no miega traucējumiem bieži nav iespējams, tomēr ilgstošs un izteikts miega trūkums var pasliktināt psihisko veselību. Īpaši nozīmīga miega aizsardzība ir sievietēm ar bipolāriem traucējumiem, jo miega trūkums var veicināt slimības recidīvu. Praktiski tas var nozīmēt pienākumu sadali ģimenē, lai mātei regulāri būtu iespējams iegūt garāku nepārtraukta miega periodu.

Sociālais atbalsts arī ir svarīga psihiskās veselības aprūpes sastāvdaļa. Tomēr “vairāk atbalsta” nav viena konkrēta ārstēšanas metode. Palīdzība var ietvert praktisku pienākumu pārņemšanu, emocionālu atbalstu, iespēju atpūsties, līdzbiedru atbalstu vai strukturētas psihosociālas intervences. Pasaules veselības organizācija iesaka psihiskās veselības aprūpē pievērst uzmanību gan stresa mazināšanai, gan sociālā atbalsta stiprināšanai.

Psihoterapija specifisku traucējumu gadījumā

Psihoterapijas metode jāizvēlas atbilstoši konkrētajam traucējumam. Perinatālu OKT gadījumā rekomendē KBT ar ekspozīciju un reakcijas novēršanu (ERP). Tā palīdz pakāpeniski sastapties ar situācijām vai domām, kas izraisa trauksmi, vienlaikus mazinot kompulsīvu pārbaudīšanu, izvairīšanos un citus trauksmi uzturošus rituālus. Perinatāli specifisku pētījumu pagaidām ir mazāk nekā OKT ārstēšanā kopumā, tomēr metodes efektivitāte vispārējā OKT ārstēšanā ir labi pierādīta.

Ja pēc traumatiskas dzemdību pieredzes attīstījies PTST, tiek izmantotas uz traumu orientētas psihoterapijas, tostarp trauma-fokusēta KBT un acu kustību desensibilizācija un pārstrāde (EMDR). Savukārt rutīnas vienreizējs psiholoģiskais debrīfings tūlīt pēc traumatiska notikuma nav pierādījis spēju novērst PTST, drīzāk pat pretēji, dažos datos uzrādot lielāku simptomu klātbūtni vēlāk, ja tas ir veikts. Tas gan nenozīmē, ka sievietei nevajadzētu izskaidrot notikušo vai atbildēt uz jautājumiem par dzemdību norisi.

Bipolāri afektīvu traucējumu gadījumā psihoterapija neaizstāj medikamentozo ārstēšanu. KBT, ģimenes terapiju, interpersonālo un citas terapijas iespējams izmantot papildus farmakoterapijai, lai uzlabotu funkcionēšanu un mazinātu atkārtotu epizožu risku.

Ārstēšanas izvēle atbilstoši simptomu smagumam

Nefarmakoloģiskās metodes ir nozīmīga perinatālās psihiskās veselības ārstēšanas daļa, taču tās nav automātiski piemērotas kā vienīgā ārstēšana visās situācijās. Psihoterapija var būt pietiekama daļai sieviešu ar vieglu vai vidēji smagu depresiju vai trauksmi, savukārt vidēji smagu un smagu traucējumu gadījumā nepieciešams plašāks ārstēšanas plāns. Bipolāru traucējumu, psihozes, smagas depresijas vai paaugstināta pašnāvības riska gadījumā nepieciešama profesionāla psihiatriska izvērtēšana un bieži arī medikamentoza ārstēšana.

Svarīgi, ka nefarmakoloģiska ārstēšana nenozīmē pienākumu “tikt galā pašai”. Psihoterapija, strukturēts sociālais atbalsts, miega aizsardzība un citas pierādījumos balstītas intervences ir ārstēšanas daļa, un piemērotākā pieeja tiek izvēlēta kopā ar veselības aprūpes speciālistu.

Avoti:

1. Vigod SN, Frey BN, Clark CT, et al. Canadian Network for Mood and Anxiety Treatments 2024 Clinical Practice Guideline for the Management of Perinatal Mood, Anxiety, and Related Disorders. Canadian Journal of Psychiatry. 2025.

2. American College of Obstetricians and Gynecologists. Treatment and Management of Mental Health Conditions During Pregnancy and Postpartum: Clinical Practice Guideline No. 5. Obstetrics & Gynecology. 2023.

3. World Health Organization. Guide for integration of perinatal mental health in maternal and child health services. Geneva: WHO; 2022.

4. Radoš SN, et al. Evidence-based clinical practice guidelines for prevention, screening and treatment of peripartum depression. British Journal of Psychiatry. 2025.

5. National Institute for Health and Care Excellence. Antenatal and postnatal mental health: clinical management and service guidance (CG192).