Ko sagaidīt no pirmās vizītes pie psihiatra?

Vērsties pie ārsta daudziem cilvēkiem nav viegli. Tas ietver sevī vieglas ievainojamības sajūtu, spēju lūgt palīdzību un uzņemties daļu atbildības par savas veselības uzlabošanu. Gaidības pirms pirmās vizītes pie ārsta psihiatra var būt smagākas kā parasti, jo psihiskā veselība bieži ir kā sinonīms ar cilvēka paša esību. Līdz ar to meklēt palīdzību ar psihisko veselību saistītos jautājumos pirmām kārtām nozīmē atzīt sev, ka kaut kas īsti nav kārtībā un tas negatīvi ietekmē to, kas daudziem cilvēkiem sevī šķiet pats nozīmīgākais – prātu! Prāts sevī ietver gan emociju regulācijas spējas, gan motivāciju, gan garastāvokli, gan personību, gan veselu virkni citu lietu, kas cilvēkiem ir vitāli svarīgas. Šajā rakstā nedaudz pastāstīšu, kā izskatās pirmā vizīte pie ārsta-psihiatra (nu varbūt ne pie visiem, bet pie manis noteikti), lai nedaudz kliedētu bailes, kas daudzus pārņem pirms tās.

Vizītes sākumā parasti tiek lūgts pacientus iepazīstināt ar sūdzībām un iemeslu, kāpēc ieradušies pie ārsta. Parasti cilvēkam ļauj vispirms izklāstīt to, kas pašu satrauc visvairāk un tad tiek sīkāk jautāts par simptomiem, sajūtām un sūdzībām, kas varētu liecināt par dažādiem psihiskiem traucējumiem (vai arī pretēji – izslēgt tos). Pacienta stāstītā saturs un arī veids, kā pacients par to stāsta, sniedz informāciju, kas palīdz izvērtēt psihisko stāvokli un noteikt iespējamo diagnozi. Dažreiz, ja tas nepieciešams, pacientiem vizītes laikā tiek iedotas arī pašnovērtējuma anketas, kas palīdz veikt simptomu skrīningu un sīkāk noformulēt sūdzību smaguma pakāpi.

Kad izrunātas sūdzības un simptomi, parasti saruna turpinās ar jautājumiem par vispārēju informāciju un pacienta dzīves vēsturi. Dodoties pie psihiatra var sagaidīt, ka ārsts jautās par VISU! Šajā sadaļā var ievākt informāciju sākot no pacienta mātes grūtniecības datiem līdz pat nesenākai informācijai par to, ar ko cilvēks dzīvo kopā un kādā profesijā strādā. Kāpēc tik plaši? Ievācot šo informāciju ārsts parasti cenšas noskaidrot, vai pacienta dzīvē nav kādi riska faktori, kas ietekmējuši traucējumu attīstību. Tāpat arī šie dati var sniegt svarīgu informāciju, kas var noderēt rekomendāciju noformēšanai.

Pēc informācijas ievākšanas lielākoties pacientiem tiek sniegta nelielu atgriezeniskā saite - kāds ir ārsta profesionālais viedoklis par to, kas tad īsti notiek ar cilvēka psihisko veselību un pārrunāts, kādas būtu rekomendācijas. Šajā sadaļā pacientu informē par to, vai būtu nepieciešami sīkāki izmeklējumi un kādi tie būtu. Tiek pārrunātas konkrētajam pacientam pielietojamo ārstēšanas metožu iespējas – kādas tās ir gan no medikamentozas, gan nemedikamentozas terapijas puses. Pārrunājot medikamentozu terapiju var minēt gan plānoto terapijas ilgumu ideālajā variantā (ja pirmā izvēlētā terapija ir ar labu rezultātu), gan to, kādas varētu būt terapijas blaknes, gan īsi pieminēt stratēģiju, ko darīt gadījumā, ja radīsies kādi sarežģījumi ārstēšanas procesā.

Vizītes beigās tiek apkopotas rekomendācijas par tālāko taktiku un izskaidrotas pacientam. Tad nākamais uzdevums paliek paša cilvēku rokās – tās ievērot līdz nākamajai vizītei.

Parasti visu augstāk minēto izdodas iekļaut 45 minūšu vizītē, ja vien pārrunu procesā nerodas kādi sarežģījumi. Jā, ir nepieciešams ievākt daudz informācijas, taču pirmās vizītes ietvaros to parasti var izdarīt. No šī procesa nesagaida to, ka sīki un smalki paspēs izrunāt visu pacienta dzīvi – tas vienkārši tik īsā laika posmā nav iespējams. Šī saruna ir vairāk domāta, lai saprastu pašu svarīgāko un varētu operatīvi izvēlēties tālākos ārstniecības soļus.

Vairākas reizes prakses ietvaros esmu vizītes beigās dzirdējusi apkopojumu: ‘šis nebija nemaz tik sāpīgi’. Tā tiešām arī ir – vizītei pie psihiatra nevajadzētu būt sāpīgai! Jā, tā ne vienmēr ir patīkama un dažreiz sanāk arī paraudāt (tam droši var izmantot salvetes, kas stāv priekšā uz galda – tam tās arī ir domātas). Tomēr galu galā tas ir solis uz priekšu, lai cilvēks justos labāk un no kabineta izietu ar skaidrāku plānu kā pirms ieiešanas tajā.