Pārdomas par idejām psihiatriskajā rehabilitācijā, kas profesionālajā literatūrā dzīvo jau gadu desmitiem
Gatavojot semināru psihiatrijas rezidentiem par psihiatrisko rehabilitāciju, meklēju avotus, kas palīdzētu parādīt, kā mūsdienās domājam par rehabilitāciju psihiatrijā. Gribēju atgriezties pie pamatiem, pie tekstiem, kuros aprakstīti koncepti, uz kuriem joprojām balstās mūsu izpratne par ārstēšanu, rehabilitāciju un atveseļošanos.
Viens no šiem avotiem bija William A. Anthony raksts “Recovery from Mental Illness: The Guiding Vision of the Mental Health Service System in the 1990s”, kas publicēts 1993. gadā. Tātad 33 gadus vecs raksts... Un mani pārsteidza nevis tas, ka raksts šķita novecojis, bet tieši pretēji: cik ļoti mūsdienīgi tas joprojām saskan ar ikdienā pielietotajiem modeļiem rehabilitācijā. Tajā aprakstītās idejas — atveseļošanās kā personisks process, cilvēka līdzdalība savā dzīvē, pašnoteikšanās, lomu funkcionēšana, dzīves kvalitāte, tiesības, sociālās iespējas, jēga un cerība — nav kaut kas eksotisks vai novecojis. Tie ir principi, ko šodien māca universitātēs un ko ikdienā izmanto dažādi speciālisti psihiatrijā, psihoterapijā, rehabilitācijā, tai skaitā mākslas terapijā, fizioterapijā un citās aprūpes jomās.
Šajā rakstā atveseļošanās netiek aprakstīta kā vienkārša simptomu izzušana vai “izārstēšanās”. Drīzāk tā ir iespēja dzīvot jēgpilnu, cerīgu un pilnvērtīgu dzīvi arī tad, ja cilvēkam joprojām ir slimības radīti ierobežojumi. Šī doma man šķiet ļoti būtiska, jo tā maina skatījumu uz cilvēku: ne tikai “kā mazināt simptomus?”, bet arī “kā cilvēkam palīdzēt dzīvot sev nozīmīgu dzīvi?”.
Un tomēr, domājot par ikdienas praksi un sabiedrības priekšstatiem, rodas sajūta, ka šīs idejas līdz plašākai sabiedrībai joprojām nav pilnībā nonākušas. Sabiedrībā psihisko saslimšanu (it īpaši smagu psihisku saslimšanu) ārstēšana joprojām bieži tiek uztverta ļoti šauri: kā medikamenti, hospitalizācija, simptomu kontrole vai “atgriešanās normālā dzīvē”. Rehabilitācija reizēm tiek saprasta kā kaut kas sekundārs, kaut kas, kas sākas tikai pēc ārstēšanas, nevis kā būtiska daļa no cilvēka atveseļošanās procesa.
Taču mūsdienīga psihiatriskā rehabilitācija jau sen runā par plašāku skatījumu. Tā ietver ne tikai simptomus, bet arī cilvēka prasmes, sociālās lomas, attiecības, vidi, iespējas, pašnoteikšanos un tiesības. Tā neuzdod tikai jautājumu, vai cilvēkam ir mazāk simptomu. Tā jautā arī: vai cilvēkam ir vairāk iespēju dzīvot dzīvi, kas viņam pašam šķiet jēgpilna un nozīmīga?
Man šķiet interesanti un vienlaikus mazliet skumji, cik ilgs ceļš dažkārt jānoiet idejām, kas profesionālajā literatūrā ir bijušas klātesošas jau gadu desmitiem, līdz tās patiešām kļūst par daļu no sabiedrības (un dažreiz arī pašu speciālistu) domāšanas. Zināšanas ne vienmēr trūkst. Dažreiz tās jau sen pastāv rakstos, grāmatās, vadlīnijās, universitāšu programmās un speciālistu ikdienas darbā. Taču ceļš no profesionālas idejas līdz sabiedrības izpratnei var būt ļoti garš.
Un tas nav tikai teorētisks jautājums. Sabiedrības priekšstati ietekmē to, ko cilvēki sagaida no ārstēšanas, kā viņi redz sevi slimības laikā, kā ģimenes atbalsta savus tuviniekus un kā institūcijas organizē palīdzību. Ja mēs psihiatrijā runājam tikai par simptomiem, mēs riskējam nepamanīt cilvēka dzīvi kopumā. Ja rehabilitāciju uztveram tikai kā “atgriešanu normā”, mēs varam palaist garām būtiskāku jautājumu: kā palīdzēt cilvēkam veidot dzīvi, kurā ir vairāk jēgas, izvēles, attiecību, drošības un līdzdalības?
Varbūt tāpēc par šīm idejām ir vērts runāt atkal un atkal. Pat tad, ja profesionālajā vidē tās nav jaunas. Jo ideja nav patiesi ieviesusies tikai tāpēc, ka tā ir publicēta rakstā vai iekļauta lekciju slaidos. Tā sāk dzīvot tikai tad, kad maina veidu, kā mēs skatāmies uz cilvēku, ārstēšanu un atveseļošanos.
