Perimenopauze un psihiskā veselība

Perimenopauze ir pārejas periods pirms menopauzes, kad olnīcu funkcija pakāpeniski kļūst svārstīgāka, menstruālais cikls mainās un var parādīties dažādi fiziski, kognitīvi un emocionāli simptomi. No medicīniskā viedokļa perimenopauze nav ne psihiatriska diagnoze un ne slimība pati par sevi. Tā ir normāla reproduktīvās novecošanas stadija. Tomēr klīniskajā praksē tā ir ļoti nozīmīga, jo šajā periodā var parādīties vai pastiprināties miega traucējumi, trauksme, depresīvi simptomi, aizkaitināmība, kognitīvas grūtības un dažkārt arī jau esošu psihisku traucējumu paasinājumi.

Raksta mērķis ir skaidrot, kā perimenopauze tiek diagnosticēta, kādas vadlīnijas ārsti izmanto, ko ārstam būtu jāvaicā un kādi izmeklējumi ir vai nav nepieciešami. Otrajā daļā uzmanība pievērsta tieši psihiatrijas skatījumam: kāpēc šis periods var būt nozīmīgs psihiskajai veselībai, kā atšķirt perimenopauzes simptomus no depresijas vai trauksmes traucējumiem un kā domāt par ārstēšanu.

Kas ir perimenopauze?

Menopauze retrospektīvi tiek definēta kā brīdis, kad pagājuši 12 mēneši kopš pēdējām menstruācijām un amenoreju nevar izskaidrot ar citu iemeslu, piemēram, grūtniecību, hormonālu kontracepciju, endokrīnu slimību vai citu medicīnisku stāvokli. Perimenopauze ir periods pirms šī brīža, kad sākas menstruālā cikla izmaiņas un bieži parādās menopauzei raksturīgi simptomi.

Ikdienas valodā bieži lieto vārdu “menopauze”, domājot visu pārejas periodu. Precīzāk būtu atšķirt trīs jēdzienus. Perimenopauze ir pārejas periods ar cikla izmaiņām un simptomiem. Menopauze ir pēdējās menstruācijas, ko var noteikt tikai retrospektīvi pēc 12 mēnešiem bez menstruācijām. Postmenopauze ir periods pēc menopauzes.

Lielākajai daļai sieviešu šī pāreja notiek ap 45-55 gadu vecumu, bet individuālās atšķirības ir lielas. Ja menopauzei raksturīgi simptomi un menstruāciju izzušana parādās pirms 40 gadu vecuma, jādomā par priekšlaicīgu olnīcu mazspēju. Ja simptomi parādās 40-45 gadu vecumā, ārsts biežāk apsver papildu izmeklējumus, jo šī robežzona prasa rūpīgāku diferenciāldiagnostiku.

Kādas vadlīnijas izmanto perimenopauzes diagnostikā?

Praktiskajā klīniskajā darbā viena no nozīmīgākajām vadlīnijām ir Lielbritānijas Nacionālā veselības un aprūpes izcilības institūta (National Institute for Health and Care Excellence, NICE) rekomendācijas par menopauzes identificēšanu un vadību. Tās uzsver, ka sievietēm pēc 45 gadu vecuma perimenopauze un menopauze pārsvarā ir klīniska diagnoze. Tas nozīmē, ka ārsts diagnozi balsta uz vecumu, menstruālā cikla izmaiņām un simptomiem, nevis uz rutīnas hormonu analīzēm.

Formālākai stadiju noteikšanai pētniecībā un specializētā praksē bieži izmanto STRAW+10 sistēmu. Tā apraksta reproduktīvās novecošanas stadijas, balstoties galvenokārt uz menstruālā cikla regularitāti. Agrīna menopauzes pāreja parasti izpaužas kā pastāvīga cikla garuma mainība, piemēram, vismaz septiņu dienu atšķirība starp secīgu ciklu garumiem. Vēlīna menopauzes pāreja raksturīgi ietver izlaistus ciklus un amenorejas epizodes, kas ilgst 60 dienas vai vairāk. Šajā stadijā hormonu svārstības var būt īpaši izteiktas, un simptomi dažām sievietēm kļūst intensīvāki.

Svarīgi saprast, ka perimenopauze nav diagnoze ar vienu konkrētu laboratorisku slieksni. Nav vienas analīzes, kas droši “pierāda” vai “izslēdz” perimenopauzi. Rādītāji kā folikulus stimulējošais hormons (FSH), estradiols un citi hormoni šajā periodā var būt svārstīgi, tāpēc viens normāls rezultāts nenozīmē, ka perimenopauzes nav, un viens paaugstināts rezultāts ne vienmēr pilnībā izskaidro simptomus.

Ko ārstam vajadzētu jautāt?

Perimenopauzes izvērtēšana sākas ar rūpīgu anamnēzi. Ārstam būtu jāpēta ne tikai fiziskie simptomi, bet arī menstruālā cikla izmaiņas, psihiskā veselība, miegs, medikamenti, kontracepcija, somatiskās slimības un dzīves konteksts.

1. Menstruālais cikls.

Jājautā, cik regulārs cikls bijis iepriekš, kāds ir cikla garums pašlaik, vai cikli kļuvuši īsāki vai garāki, vai parādās izlaistas menstruācijas, vai asiņošana kļuvusi stiprāka, vājāka vai neparedzamāka. Jānoskaidro arī pēdējo menstruāciju datums, starpmenstruāla asiņošana, asiņošana pēc dzimumakta un jebkāda asiņošana pēc jau iestājušās menopauzes.

2. Vazomotorie simptomi.

Vazomotorie simptomi visbiežāk nozīmē karstuma viļņus un nakts svīšanu. Pacientes tos var aprakstīt arī kā pēkšņu karstuma sajūtu sejā, kaklā vai krūtīs, sejas piesarkumu, pastiprinātu svīšanu dienas laikā, drebuļus pēc karstuma epizodes vai sirdsklauves epizodes laikā. Šie simptomi ir īpaši nozīmīgi, jo kombinācijā ar menstruālā cikla izmaiņām tie pēc 45 gadu vecuma ļoti bieži ļauj perimenopauzi diagnosticēt klīniski. Jājautā, cik bieži simptomi parādās, vai tie traucē miegu, darbu, sociālo dzīvi un emocionālo pašsajūtu.

3. Miegs

Perimenopauzes laikā miega traucējumi var būt saistīti ar nakts svīšanu, bet tie var būt arī neatkarīgi: grūtības iemigt, bieža pamošanās, agrā pamošanās, virspusējs miegs, nogurums no rīta. Miega kvalitāte ir psihiatriski ļoti nozīmīga, jo miega traucējumi var pasliktināt garastāvokli, trauksmi, uzmanību, sāpes un spēju regulēt emocijas.

4. Uroģenitālie un seksuālie simptomi.

Jājautā par maksts sausumu, sāpēm dzimumakta laikā, libido izmaiņām, atkārtotām urīnceļu sūdzībām, urinācijas biežumu vai steidzamību. Daudzas pacientes pašas šos simptomus nepiemin, jo izjūt kaunu vai domā, ka tie “nav pietiekami svarīgi”. Tomēr tie būtiski ietekmē dzīves kvalitāti, attiecības un pašvērtējumu.

5. Psihiskā veselība.

Jājautā par nomāktību, interešu zudumu, trauksmi, panikas epizodēm, aizkaitināmību, emocionālu labilitāti, raudulīgumu, nogurumu, motivācijas zudumu, koncentrēšanās grūtībām, atmiņas sūdzībām, pašvērtējuma kritumu un suicidālām domām. Īpaši svarīgi jautāt par iepriekšējām depresiju, bipolāri afektīviem traucējumiem, trauksmes traucējumiem, pēcdzemdību depresijas, pēcdzemdību psihozes, premenstruāi disforisku traucējumu vai smaga premenstruālā sindroma (PMS) epizodēm. Jānoskaidro arī, vai agrāk bijušas izteiktas garastāvokļa izmaiņas, lietojot hormonālo kontracepciju vai hormonālu terapiju.

6. Diferenciāldiagnostika.

Šeit būtu jājautā par grūtniecības iespēju, vairogdziedzera slimībām, hiperprolaktinēmijas simptomiem, policistisko olnīcu sindromu (tagad jau pārsaukts par poliendokrīno metabolisko olnīcu sindromu), ēšanas traucējumiem, svara izmaiņām, medikamentiem, alkohola lietošanu, hroniskām slimībām, sāpēm, anēmijas simptomiem un dzīves stresoriem. Šājā vecumā vienlaikus var notikt daudz kas: rūpes par bērniem un vecākiem, profesionāla pārslodze, attiecību krīzes, ķermeņa izmaiņas, slimības, zaudējumi un izdegšana. Ne viss ir jāizskaidro ar hormoniem, bet hormonu svārstības var padarīt šo slodzi grūtāk panesamu.

Kādas pazīmes atbalsta perimenopauzes diagnozi?

Visinformatīvākā kombinācija ir vecums virs 45 gadiem, jaunas menstruālā cikla izmaiņas un vazomotorie simptomi. Piemēram, sievietei, kurai agrāk cikls bijis regulārs ik pēc 28 dienām, bet pēdējā gada laikā tas kļuvis neparedzams, piemēram, 23, 35, 41 vai 27 dienas un vienlaikus parādījušies karstuma viļņi, nakts svīšana un miega traucējumi, perimenopauze ir ļoti ticama.

Citi simptomi var atbalstīt diagnozi, bet tie nav specifiski. Pie tiem pieder garastāvokļa svārstības, trauksme, “smadzeņu migla”, nogurums, muskuļu un locītavu sāpes, galvassāpju izmaiņas, sirdsklauves, ādas un matu izmaiņas, maksts sausums un libido izmaiņas. Šie simptomi var būt saistīti ar perimenopauzi, bet var būt arī depresijas, trauksmes, somatiskas slimības vai medikamentu blakņu izpausme.

Kādi izmeklējumi ir nepieciešami?

Ja sieviete ir vecāka par 45 gadiem un klīniskā aina ir tipiska, vadlīnijas parasti neiesaka rutīnā izmantot hormonu testus, lai “apstiprinātu” perimenopauzi. FSH, estradiols, Anti-Millera hormons (AMH) un citi rādītāji var būt maldinoši, jo perimenopauze ir svārstību periods. Hormoni var mainīties no mēneša uz mēnesi, un viens rezultāts var neatspoguļot kopējo klīnisko situāciju.

FSH var būt noderīgs noteiktās situācijās. To var apsvērt sievietēm 40-45 gadu vecumā ar menopauzei raksturīgiem simptomiem un cikla izmaiņām. To izmanto arī, ja ir aizdomas par priekšlaicīgu olnīcu mazspēju pirms 40 gadu vecuma. Tomēr FSH nav uzticams diagnostisks instruments sievietēm, kuras lieto kombinēto hormonālo kontracepciju vai lielas progestīnu devas, jo šie līdzekļi ietekmē asiņošanas raksturu un hormonālos rādītājus.

Izmeklējumu izvēle jābalsta uz simptomiem. Piemēram, ja ir smaga vai neparasta asiņošana, nepieciešama ginekoloģiska izvērtēšana. Ja ir nogurums, sirdsklauves, svara izmaiņas vai izteikta trauksme, jāapsver vairogdziedzera funkcijas pārbaude. Ja ir stipra asiņošana vai nogurums, noder pilna asinsaina un feritīns. Ja ir amenoreja un grūtniecība ir iespējama, jāveic grūtniecības tests. Ja ir galaktoreja, izteiktas cikla izmaiņas vai citi simptomi, var būt nepieciešams prolaktīns. Ja klīniskā aina nav tipiska, ārsts var paplašināt izmeklēšanu.

Tātad pareizais princips nav “visām jānosaka hormoni”, bet “jāizmeklē tas, ko pamato klīniskā aina”.

Kad jābūt īpaši uzmanīgiem?

Ir situācijas, kurās simptomus nevajadzētu vienkārši norakstīt uz perimenopauzi. Īpaša uzmanība nepieciešama, ja asiņošana ir ļoti stipra, parādās asiņošana starp menstruācijām, asiņošana pēc dzimumakta vai asiņošana pēc 12 mēnešiem bez menstruācijām. Tāpat rūpīga izvērtēšana nepieciešama, ja simptomi sākas pirms 40 gadu vecuma, ja ir straujš svara zudums, neiroloģiski simptomi, izteikta tahikardija, smaga anēmija, iepriekš nebijusi depresija, suicidālas domas, psihozes simptomi vai mānijas/hipomānijas pazīmes.

No psihiatrijas viedokļa īpaši svarīgi nepalaist garām bipolārus traucējumus. Ja sieviete perimenopauzes laikā pirmo reizi vēršas ar “depresiju” vai “trauksmi”, bet fonā ir samazināta vajadzība pēc miega, neparasti paaugstināta enerģija, impulsivitāte, paātrinātas domas, neraksturīga aizkaitināmība vai antidepresantu izraisīta aktivācija pagātnē, jādomā par bipolāru traucējumu iespējamību. Šādā situācijā antidepresantu monoterapija var nebūt drošākā izvēle.

Perimenopauze no psihiatrijas skatpunkta

Psihiatriski perimenopauzi var uztvert kā paaugstinātas jutības periodu. Tas nenozīmē, ka visām sievietēm šajā laikā attīstīsies psihiski traucējumi. Lielākā daļa sieviešu perimenopauzi nepiedzīvo kā smagu psihisku krīzi. Tomēr daļai sieviešu hormonālās svārstības, miega traucējumi un dzīves slodze mijiedarbojas tā, ka palielinās depresijas, trauksmes vai jau esošu traucējumu paasinājuma risks.

Svarīgi uzsvērt: perimenopauze pati par sevi nav depresija! Tā arī nav trauksmes traucējumi. Taču perimenopauze var būt konteksts, kurā depresija vai trauksme sākas, pastiprinās vai kļūst grūtāk ārstējama. Tāpēc klīniski precīzākais formulējums bieži nav “viņai ir tikai perimenopauze”, bet, piemēram, “depresīva epizode menopauzes pārejas laikā ar izteiktiem vazomotoriem simptomiem un miega traucējumiem” vai “trauksmes simptomi, kas saasinājušies perimenopauzes laikā uz miega fragmentācijas fona”.

Šāda formulēšana palīdz izvairīties no divām kļūdām. Pirmā kļūda būtu visu reducēt uz hormoniem un nepamanīt īstu depresiju, bipolārus traucējumus vai suicidālu risku. Otrā kļūda būtu ignorēt perimenopauzi un ārstēt simptomus kā “parastu depresiju” vai “parastu trauksmi”, neuzdodot jautājumus par ciklu, karstuma viļņiem, nakts svīšanu, seksuālajiem simptomiem un miegu.

Kāpēc perimenopauze var ietekmēt garastāvokli?

Perimenopauzes laikā estrogēna līmenis nevis vienkārši vienmērīgi samazinās, bet svārstās. Šīs svārstības var ietekmēt smadzeņu sistēmas, kas saistītas ar serotonīnu, dopamīnu, noradrenalīnu, gamma-amino sviestskābi, termoregulāciju, miegu un stresa reakciju. Daļai sieviešu smadzenes uz šīm svārstībām reaģē jūtīgāk. Īpaši tas var būt gadījumos, ja agrāk bijusi izteikta jutība pret hormonālām pārmaiņām: premenstruāli disforiski traucējumi, smags PMS, pēcdzemdību depresija, pēcdzemdību psihoze vai garastāvokļa pasliktināšanās hormonālās kontracepcijas laikā.

Tomēr bioloģija nav vienīgais faktors. Perimenopauze bieži sakrīt ar dzīves posmu, kurā ir liela profesionāla un ģimenes atbildība. Daudzas sievietes vienlaikus rūpējas par bērniem, vecākiem, pacientiem, darbu, attiecībām un savu veselību. Ja tam pievienojas hronisks miega trūkums, karstuma viļņi, libido izmaiņas, ķermeņa pārmaiņas un sajūta, ka “es vairs neesmu es pati”, psihiskā slodze var būt ievērojama.

Depresija perimenopauzē

Depresīvi simptomi perimenopauzes laikā var izpausties kā nomāktība, interešu zudums, raudulīgums, nogurums, aizkaitināmība, bezcerība, vainas sajūta, pašvērtējuma kritums, koncentrēšanās grūtības, miega traucējumi un reizēm suicidālas domas. Dažām sievietēm dominē nevis skumjas, bet sajūta, ka viņas ir “izsmeltas”, “vairs netiek galā”, “visu laiku ir uz robežas” vai “vairs nepazīst sevi”.

Klīniski jānoskaidro, vai simptomi atbilst depresīvai epizodei. Tas nozīmē, ka jāvērtē simptomu ilgums, intensitāte, funkcionēšanas traucējumi, anhedonija, suicidāls risks un citi depresijas kritēriji. Ja simptomi ir viegli un cieši saistīti ar karstuma viļņiem un miega traucējumiem, ārstēšanas fokuss var būt menopauzes simptomu un miega uzlabošana. Ja ir vidēji smaga vai smaga depresija, nepieciešama pilnvērtīga depresijas ārstēšana.

Īpaši jāuzmanās no frāzes “tas ir normāli Tavā vecumā”. Simptomi var būt bieži, bet tas nenozīmē, ka tiem nav jāpievērš uzmanība. Ja sieviete cieš, slikti guļ, zaudē spēju strādāt, izvairās no attiecībām vai domā, ka dzīvei nav jēgas, tā nav tikai “normāla pāreja”. Tā ir klīniski nozīmīga situācija.

Trauksme, panika un aizkaitināmība

Perimenopauzes laikā trauksme var parādīties pirmo reizi vai saasināties. Dažreiz sieviete apraksta sajūtu, ka nervu sistēma kļuvusi “mazāk izturīga”: agrāk panesamas situācijas pēkšņi izraisa pārslodzi, raudāšanu, dusmas vai panikas sajūtu. Var būt sirdsklauves, karstuma sajūta, svīšana, spiediena sajūta krūtīs, bailes par veselību un sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas slikts.

Šeit svarīga būs diferenciāldiagnostika. Karstuma vilnis var līdzināties panikas lēkmei, un panikas lēkme var izraisīt karstuma sajūtu. Dažreiz sākas fizioloģisks vazomotors simptoms, pēc kura seko katastrofiska interpretācija: “man ir infarkts”, “es noģībšu”, “es zaudēju kontroli”. Citreiz primāra ir trauksme, kas pēc tam aktivē autonomo nervu sistēmu. Abos gadījumos ārstēšana var ietvert psihoizglītošanu, miega uzlabošanu, kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) pieeju, elpošanas un ķermeņa regulācijas stratēģijas, kā arī medikamentozu terapiju, ja trauksme ir klīniski nozīmīga.

Aizkaitināmība ir bieža, bet arī nespecifiska. Tā var būt saistīta ar miega trūkumu, depresiju, trauksmi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumiem (UDHT), bipolāro traucējumu spektru, somatisku slimību vai pārmērīgu slodzi. Ja aizkaitināmība ir ļoti neraksturīga, saistīta ar impulsivitāti, samazinātu vajadzību pēc miega vai uzvedības izmaiņām, jādomā plašāk nekā tikai par perimenopauzi.

Miegs kā centrālais mehānisms

No psihiatrijas viedokļa miegs bieži ir centrālais mehānisms, kas savieno perimenopauzi ar garastāvokli un trauksmi. Nakts svīšana var fragmentēt miegu. Agrās pamošanās var pastiprināt rumināciju. Hronisks miega trūkums samazina spēju regulēt emocijas, palielina trauksmi, pasliktina koncentrēšanos un var izraisīt depresijai līdzīgus simptomus.

Tāpēc ārstam būtu jāuzdod detalizēti jautājumi arī par miegu. Cikos paciente iet gulēt? Cik ilgi iemieg? Cik reizes mostas? Vai pamošanās saistīta ar svīšanu vai karstuma sajūtu? Vai ir krākšana vai aizdomas par miega apnoju? Vai tiek lietots alkohols miega “uzlabošanai”? Vai ir rīta trauksme? Vai ir dienas miegainība?

Miega traucējumu ārstēšana var būt ļoti nozīmīga. Dažām pacientēm palīdz menopauzes simptomu ārstēšana, citām — kognitīvi biheiviorālās terapijas bezmiegam principi, miega režīma stabilizēšana, trauksmes terapija, alkohola samazināšana, fiziskās aktivitātes vai specifiska farmakoterapija. Ja miega traucējumi tiek ignorēti, depresijas un trauksmes ārstēšana var būt mazāk efektīva.

Kognitīvie simptomi jeb “smadzeņu migla”

Daudzas sievietes perimenopauzes laikā sūdzas par koncentrēšanās grūtībām, vārdu meklēšanu, aizmāršību, lēnāku domāšanu un sajūtu, ka prāts vairs nav tik ass. Šie simptomi var būt biedējoši, īpaši sievietēm, kuru profesionālā identitāte balstās uz intelektuālu kapacitāti.

Psihiatriski svarīgi nekavējoties nenosaukt to par demenci, bet arī neignorēt. Bieži kognitīvās sūdzības saistītas ar miega traucējumiem, trauksmi, depresiju, UDHT, izdegšanu, vairogdziedzera disfunkciju, dzelzs vai B12 vitamīna deficītu, medikamentiem vai alkoholu. Ja simptomi ir svārstīgi, pasliktinās pēc negulētām naktīm un nav progresējoša funkcionāla krituma, tie biežāk atbilst funkcionālām vai pārejas perioda kognitīvām sūdzībām.

Tomēr progresējoša atmiņas pasliktināšanās, dezorientācija, būtisks ikdienas funkcionēšanas kritums, neiroloģiski simptomi vai agrīnas demences ģimenes anamnēze prasa tālāku izvērtēšanu. Perimenopauze nedrīkst kļūt par izskaidrojumu visam.

Bipolāri afektīvi traucējumi un citi smagi psihiski traucējumi

Perimenopauze var būt īpaši nozīmīga sievietēm ar bipolāriem traucējumiem, psihotiskiem traucējumiem vai smagu recidivējošu depresiju. Hormonālās izmaiņas, miega traucējumi un dzīves stress var destabilizēt jau esošu slimību. Šajā grupā nepieciešama ciešāka novērošana un bieži arī sadarbība starp psihiatru, ģimenes ārstu un ginekologu.

Bipolāru traucējumu gadījumā miega traucējumi ir īpaši svarīgs brīdinājuma signāls. Ja samazinās vajadzība pēc miega, nevis tikai pasliktinās miega kvalitāte, un vienlaikus pieaug enerģija, runīgums, impulsivitāte, aizkaitināmība vai grandiozitāte, jādomā par hipomāniju vai jauktu stāvokli. Šādā gadījumā ārstēšana būtiski atšķiras no unipolāras depresijas ārstēšanas.

Arī pacientēm ar psihotiskiem traucējumiem jāvērtē, vai perimenopauzes laikā nemainās simptomu intensitāte, miegs, stresa panesamība un medikamentu blakņu profils. Dažām sievietēm menopauzes pāreja sakrīt ar periodu, kad nepieciešama īpaši rūpīga somatiskā un psihiskā monitorēšana.

Kā domāt par ārstēšanu?

Ārstēšana ir atkarīga no dominējošās problēmas. Ja galvenie simptomi ir karstuma viļņi, nakts svīšana un miega traucējumi, jāapsver menopauzes simptomu ārstēšana, tostarp hormonterapija, ja nav kontrindikāciju un paciente to vēlas pēc informētas izvēles. Hormonterapija var būt ļoti efektīva vazomotoro simptomu gadījumā, un, uzlabojot miegu un somatisko pašsajūtu, tā var netieši uzlabot arī garastāvokli.

Ja dominē depresija vai trauksmes traucējumi, jāizmanto pierādījumos balstīta psihiatriska ārstēšana. Tas var ietvert psihoterapiju, piemēram, kognitīvi biheiviorālo terapiju, interpersonālo terapiju, miega terapiju, medikamentozu ārstēšanu ar antidepresantiem, ja tie ir indicēti, un dzīvesveida intervences. Ja ir viegli vai mēreni simptomi, kas cieši saistīti ar perimenopauzi, psihoterapija un miega regulēšana var būt ļoti nozīmīga. Ja depresija ir vidēji smaga vai smaga, īpaši ar suicidālām domām, ārstēšana jāplāno aktīvāk.

Ja ir aizdomas par bipolāriem traucējumiem, antidepresantu lietošana jāizvērtē piesardzīgi. Šādā situācijā prioritāte ir precīza diagnostika un garastāvokļa stabilizēšanas stratēģija. Ja ir psihozes simptomi, smaga depresija ar suicidālu risku vai izteikta funkcionāla dekompensācija, nepieciešama neatliekama psihiatriska izvērtēšana.

Svarīgi arī neuztvert hormonterapiju kā universālu psihiskās veselības risinājumu. Tā var būt ļoti piemērota noteiktām pacientēm ar vazomotoriem simptomiem un miega traucējumiem, bet tā neaizstāj depresijas, bipolāru traucējumu vai trauksmes traucējumu diagnostiku un ārstēšanu. Tāpat antidepresants neaizstāj jautājumus par ciklu, karstuma viļņiem un nakts svīšanu.

Ko būtu labi darīt ģimenes ārstam?

Ģimenes ārsts bieži ir pirmais speciālists, pie kura sieviete vēršas ar sūdzībām. Praktiski būtu vērtīgi sistemātiski jautāt par menstruālā cikla izmaiņām, karstuma viļņiem, nakts svīšanu, miegu, garastāvokli, trauksmi, seksuālo veselību un asiņošanas raksturu. Ja sieviete ir vecāka par 45 gadiem un aina ir tipiska, nav nepieciešams “pierādīt” perimenopauzi ar hormonu paneli. Drīzāk jāizvērtē simptomi, riski, kontrindikācijas ārstēšanas iespējām un jāizslēdz citas slimības, ja klīniskā aina to prasa.

Ģimenes ārstam būtu arī jāatpazīst situācijas, kurās nepieciešama nosūtīšana pie ginekologa vai psihiatra. Pie ginekologa jānosūta neparastas asiņošanas, aizdomu par priekšlaicīgu olnīcu mazspēju, sarežģītas hormonterapijas izvēles vai izteiktu uroģenitālu simptomu gadījumā. Pie psihiatra jānosūta vidēji smagas vai smagas depresijas, suicidālu domu, bipolāru traucējumu aizdomu, psihozes simptomu, smagas trauksmes, būtiska funkcionāla krituma vai ārstēšanas rezistences gadījumā.

Ko būtu labi darīt psihiatram?

Psihiatram, izvērtējot sievieti 40-55 gadu vecumā ar jaunu vai pasliktinājušos depresiju, trauksmi, bezmiegu vai kognitīvām sūdzībām, būtu vērts rutīnā jautāt par perimenopauzes pazīmēm. Tas nenozīmē, ka psihiatram jāuzņemas ginekologa loma, bet bez šiem jautājumiem var palaist garām būtisku klīnisko kontekstu.

Psihiatram būtu jānoskaidro menstruālā cikla izmaiņas, karstuma viļņi, nakts svīšana, miega fragmentācija, premenstruāli disforiskiem traucējumiem vai pēcdzemdību depresijas anamnēze, reakcijas uz hormonālo kontracepciju un pašreizējā hormonterapija vai kontracepcija. Jāvērtē arī bipolāra spektra pazīmes, jo perimenopauzes laikā depresīvas un trauksmainas sūdzības var maskēt jauktu afektīvu stāvokli vai hipomāniju.

Psihiatrs var palīdzēt formulēt situāciju integrēti: nevis “tas ir tikai hormoni”, bet “hormonālās pārejas periods, miega traucējumi un psihiskā ievainojamība mijiedarbojas ar depresijas/trauksmes simptomiem”. Šāda formulācija pacientēm bieži ir mazāk stigmatizējoša un klīniski precīzāka.

Ko būtu labi darīt ginekologam?

Ginekologs bieži redz pacientes, kurām ir izteikti menopauzes simptomi, bet fonā ir arī psihiskas ciešanas. Ginekologam būtu svarīgi neaprobežoties tikai ar asiņošanu un hormonterapijas indikācijām, bet pajautāt arī par miegu, garastāvokli, trauksmi, suicidālām domām, psihisku slimību anamnēzi un psihotropajiem medikamentiem.

Ja pacientei ir bijusi smaga depresija, bipolāri traucējumi, psihoze, pēcdzemdību psihoze vai suicidāla uzvedība, hormonterapijas vai citu menopauzes ārstēšanas metožu izvēle vēlams saskaņot ar psihiatru. Savukārt, ja ginekologs redz, ka simptomi pārsniedz tipisku menopauzes diskomfortu un būtiski ietekmē funkcionēšanu, nepieciešama psihiskās veselības izvērtēšana.

Kā ārsts šo varētu skaidrot pacientei?

Perimenopauze ir ķermeņa pārejas periods, kurā menstruālais cikls kļūst svārstīgāks un var parādīties karstuma viļņi, nakts svīšana, miega traucējumi, maksts sausums, garastāvokļa svārstības un koncentrēšanās grūtības. Tas nenozīmē, ka “viss ir galvā”, un tas nenozīmē arī to, ka “viss ir tikai hormoni”. Abi skatījumi ir pārāk vienkāršoti.

Ja simptomi traucē ikdienas dzīvi, par tiem ir vērts runāt ar ārstu. Īpaši svarīgi meklēt palīdzību, ja ir ilgstoša nomāktība, interešu zudums, bezcerība, domas par pašnāvību, panikas lēkmes, smags bezmiegs, neparasta asiņošana vai sajūta, ka uzvedība un emocijas kļuvušas sev neraksturīgas. Palīdzība nav jāatliek līdz brīdim, kad “vairs nevar izturēt”.

Nobeigums

Perimenopauze ir klīniski nozīmīgs pārejas periods, ko pēc 45 gadu vecuma parasti diagnosticē pēc simptomiem un menstruālā cikla izmaiņām, nevis ar rutīnas hormonu testiem. Ārstam jāskatās uz visu ainu: cikla izmaiņām, karstuma viļņiem, nakts svīšanu, miegu, asiņošanas raksturu, uroģenitāliem simptomiem, psihisko veselību, somatiskām slimībām un dzīves kontekstu.

No psihiatrijas viedokļa perimenopauze nav atsevišķa psihiska diagnoze, bet tā var būt ļoti nozīmīgs konteksts depresijai, trauksmei, bezmiegam, kognitīvām sūdzībām un smagu psihisku traucējumu destabilizācijai. Labākā pieeja ir integrēta: ne trivializēt simptomus kā “normālu vecumu”, ne arī pārmērīgi patologizēt dabisku dzīves posmu. Precīza diagnostika, cieņpilna saruna un sadarbība starp ģimenes ārstu, ginekologu un psihiatru var būt izšķiroša sievietes dzīves kvalitātei šajā periodā.

Atsauces

1. NICE Guideline NG23: Menopause: identification and management

   1. https://www.nice.org.uk/guidance/ng23

   2. https://www.nice.org.uk/guidance/ng23/chapter/recommendations

2. Harlow SD, Gass M, Hall JE, et al. Executive summary of the STRAW+10 staging system https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3340903/

3. Brown L, Hunter MS, Chen R, et al. Promoting good mental health over the menopause transition. The Lancet. 2024;403:969–983. https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(23)02801-5/fulltext

4. British Menopause Society summary/commentary on updated NICE menopause guideline https://thebms.org.uk/publications/nice-guideline/

Materiāls izstrādāts informatīvos nolūkos un neaizstāj personalizētas rekomendācijas un speciālistu konsultācijas. Tas nesatur diagnozi, nav uzskatāms par ārstēšanas plānu un nav paredzēts ārkārtas situācijām. Konsultējies ar veselības aprūpes speciālistu par piemērotāko palīdzību tieši tev. Materiāls sagatavots ar mērķi stiprināt zināšanas un empātiju par psihisko veselību. Šo materiālu aizliegts pārpublicēt bez atsauces uz autoru. Pārpublicēšana citās platformās atļauta tikai ar rakstisku autora piekrišanu.