Trauksme un trauksmes traucējumi

Trauksme ir normāla organisma reakcija

Trauksme ir dabiska emocionāla un fizioloģiska reakcija uz stresu, nenoteiktību vai iespējamu apdraudējumu. Tā palīdz organismam mobilizēties, pievērst uzmanību būtiskajam un sagatavoties rīcībai. Pirms eksāmena, darba intervijas, medicīniskas procedūras vai svarīgas sarunas cilvēks var just saspringumu, nemieru, paātrinātu sirdsdarbību vai grūtības atslābināties. Šādos apstākļos trauksmei ir saprotams iemesls, un tā parasti mazinās pēc tam, kad situācija ir atrisināta.

Normāla trauksme var būt nepatīkama, tomēr tā būtiski neierobežo cilvēka ikdienu. Cilvēks spēj turpināt strādāt, mācīties, uzturēt attiecības un pieņemt lēmumus, pat ja konkrētajā brīdī jūtas satraukts.

Kas ir trauksmes traucējumi?

Trauksmes traucējumi ir psihiski traucējumi, kuros bailes vai trauksme kļūst pārmērīga, noturīga un grūti kontrolējama. Simptomi var saglabāties arī tad, ja objektīvs apdraudējums ir neliels vai nemaz nav klātesošs. Trauksme sāk ietekmēt cilvēka uzvedību, pašsajūtu un spēju pilnvērtīgi funkcionēt.

Trauksmes traucējumi ir visbiežāk sastopamā psihisko traucējumu grupa. Dzīves laikā ar kādu no tiem saskaras aptuveni katrs piektais cilvēks. Tie var sākties bērnībā, pusaudžu vecumā vai pieaugušā dzīvē, un to norise var būt epizodiska vai ilgstoša.

Pie trauksmes traucējumiem pieder, piemēram, ģeneralizēta trauksme, panikas traucējumi, agorafobija, sociālās trauksmes traucējumi, specifiskas fobijas, separācijas trauksme un selektīvais mutisms.

Kā izpaužas trauksmes traucējumi?

Trauksmes simptomi var būt gan psiholoģiski, gan fiziski. Šos simptomus vai pazīmes var sadalīt 4 grupās.

Fiziskās pazīmes:

• paātrināta sirdsdarbība vai sirdsklauves;

• elpas trūkums vai paātrināta elpošana;

• sāpes vai spiediena sajūta krūtīs;

• smakšanas sajūta;reibonis vai viegluma sajūta galvā;

• svīšana, karstuma viļņi vai drebuļi;

• slikta dūša, kuņģa darbības traucējumi vai caureja;

• trīce vai drebēšana;

• tirpšana vai nejutīgums rokās un kājās;

• vājums, nestabilitāte vai ģībšanas sajūta;

• muskuļu saspringums un stīvums;

• sausa mute.

  
  

Uzvedības pazīmes:

• izvairīšanās no situācijām, kas tiek uztvertas kā apdraudošas;

• vēlme aizbēgt vai pēc iespējas ātrāk aiziet;

• pastiprināta drošības un mierinājuma meklēšana;

• nemiers, uzbudinājums vai staigāšana šurpu turpu;

• hiperventilācija;

• sastingšana vai nekustīgums;

• grūtības runāt.

Kognitīvās jeb domāšanas pazīmes:

• bailes zaudēt kontroli vai netikt galā;

• bailes no fiziska kaitējuma vai nāves;

• bailes “sajukt prātā”;

• bailes no negatīva citu cilvēku vērtējuma;

• biedējošas domas, tēli vai atmiņas;

• nerealitātes vai atsvešinātības sajūta;

• koncentrēšanās grūtības, apjukums un viegla novēršamība;

• sašaurināta uzmanība un pastiprināta draudu pamanīšana;

• atmiņas pasliktināšanās;

• grūtības objektīvi izvērtēt situāciju un pieņemt lēmumus.

Subjektīvās sajūtas:

• nervozitāte, saspringums vai iekšēja uzvilktība;

• baiļu, izbīļa vai šausmu sajūta;

• tramīgums un pastiprināta izbīšanās reakcija;

• nepacietība vai frustrācija.

Izvairīšanās var uzturēt trauksmi

Viena no būtiskākajām trauksmes traucējumu pazīmēm ir izvairīšanās. Cilvēks var pārtraukt braukt ar sabiedrisko transportu, apmeklēt veikalus, uzstāties, satikt cilvēkus vai doties uz vietām, kur iepriekš piedzīvota trauksme. Izvairīšanās īslaicīgi mazina diskomfortu, tādēļ šķiet efektīva. Tomēr ilgtermiņā tā nostiprina pārliecību, ka konkrētā situācija ir bīstama un ka cilvēks nespēj ar to tikt galā. Pakāpeniski dzīve var kļūt arvien ierobežotāka.

Trauksmi var uzturēt arī atkārtota drošības meklēšana, pārmērīga pārbaudīšana, pastāvīga vajadzība pēc apliecinājuma vai ļoti rūpīga gatavošanās ikdienas situācijām.

Kad būtu jāmeklē palīdzība?

Profesionāla izvērtēšana ir ieteicama, ja trauksme ilgstoši ietekmē miegu, darbu, mācības, attiecības vai spēju veikt ikdienas pienākumus. Palīdzība nepieciešama arī tad, ja cilvēks sāk būtiski ierobežot savu dzīvi, atkārtoti piedzīvo panikas lēkmes vai izmanto alkoholu, nomierinošus līdzekļus vai citas vielas, lai spētu izturēt trauksmi.

Diagnozi nenosaka pēc viena simptoma vai viena pašnovērtējuma testa rezultāta. Ārsts izvērtē simptomu raksturu, ilgumu, intensitāti, izraisītājus, izvairīšanos un ietekmi uz funkcionēšanu. Nepieciešams izslēgt arī fiziskus simptomu cēloņus, tāpēc vispārēja veselības pārbaude jebkuru jaunu simptomu parādīšanās gadījumā ir izteikti vēlama.

Trauksmes traucējumi ir ārstējami

Ārstēšanas plānu pielāgo konkrētajai diagnozei, simptomu smagumam, to ilgumam, ietekmei uz ikdienas funkcionēšanu, blakusslimībām un cilvēka individuālajai situācijai. Ārstēšana var ietvert psihoizglītošanu, psihoterapiju, medikamentozu terapiju vai šo pieeju kombināciju.

Psihoizglītošana palīdz izprast trauksmes mehānismus, simptomu uzturējošos faktorus un saistību starp domām, ķermeņa reakcijām un uzvedību. No psihoterapijas metodēm visvairāk pierādījumu ir kognitīvi biheiviorālajai terapijai. Tās ietvaros var izmantot arī pakāpenisku ekspozīciju jeb strukturētu sastapšanos ar situācijām, sajūtām vai domām, no kurām cilvēks trauksmes dēļ izvairās. Šādas metodes tiek pielāgotas konkrētajam traucējumam un īstenotas pakāpeniski.

Medikamentozā ārstēšanā bieži izmanto noteiktu grupu antidepresantus, tostarp SSAI un SNAI grupas medikamentus. To izvēle ir atkarīga no diagnozes, simptomu profila, iepriekšējas ārstēšanas pieredzes, blakusparādību riska un citām veselības īpatnībām. Medikamenta iedarbība parasti nav tūlītēja, tādēļ ārstēšanas efektu vērtē noteiktā laika periodā. Šajā sadaļā jāmin, ka benzodiazepīni, ko izmanto īstermiņā akūtai trauksmes mazināšanai, nav piemēroti ilgstošai ārstēšanai - tos parasti ilgtermiņā neizmanto tolerances, atkarības, sedācijas un kognitīvu blakņu riska dēļ. Atsevišķās situācijās tie var tikt lietoti ierobežotu laiku un rūpīgi izvērtējot iespējamos ieguvumus un riskus.

Ārstēšanas gaitā nozīme ir arī miega, ikdienas slodzes, fiziskās veselības, vielu lietošanas un citu trauksmi pastiprinošu faktoru izvērtēšanai. Ja simptomi ir saistīti ar citu psihisku vai somatisku saslimšanu, ārstēšanas plāns tiek pielāgots arī šiem faktoriem.

Trauksmes traucējumi ir ļoti izplatīti, un efektīva palīdzība ir pieejama. Nav jāgaida, līdz simptomi kļūst nepanesami vai dzīve ir būtiski ierobežota. Ciešanu ilgums nav izturības apliecinājums. Savlaicīga palīdzības meklēšana var būt pirmais solis ceļā uz brīvāku un pilnvērtīgāku ikdienu.

Atsauces:

1. Clark, D. A., & Beck, A. T. (2023). The anxiety and worry workbook: The cognitive behavioral solution (2nd ed.). Guilford Press.

2. World Health Organization. (2022). International classification of diseases for mortality and morbidity statistics (11th rev.): Anxiety or fear-related disorders. https://icd.who.int/browse11

3. World Health Organization. (2023). Anxiety disorders. https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/anxiety-disorders

4. Oxford Health NHS Foundation Trust. (2022). Primary care generalised anxiety disorder guideline for adults and older adults (Version 2). Oxford Health NHS Foundation Trust.

   
   

Materiāls izstrādāts informatīvos nolūkos un neaizstāj personalizētas rekomendācijas un speciālistu konsultācijas. Tas nesatur diagnozi, nav uzskatāms par ārstēšanas plānu un nav paredzēts ārkārtas situācijām. Konsultējies ar veselības aprūpes speciālistu par piemērotāko palīdzību tieši tev. Materiāls sagatavots ar mērķi stiprināt zināšanas un empātiju par psihisko veselību. Šo materiālu aizliegts pārpublicēt bez atsauces uz autoru. Pārpublicēšana citās platformās atļauta tikai ar rakstisku autora piekrišanu.