Autiskā spektra traucējumi

Autiskā spektra traucējumi (AST) ir neirālās attīstības traucējumi, kurus raksturo pastāvīgas grūtības sociālajā komunikācijā un mijiedarbībā, kā arī ierobežoti, atkārtoti uzvedības, interešu vai darbību modeļi. Lai gan klīniskās pazīmes ir līdzīgas, autisms izpaužas ļoti dažādi, tāpēc speciālistiem ir būtiski izprast “spektra” jēdzienu kā plašu un individuāli mainīgu, nevis lineāru.

Šajā rakstā aplūkota AST definīcija, spektra jēdziena skaidrojums, Gausa līknes (normālā sadalījuma) izmantošana psihiatrijā, autiskā spektra ritenis jeb "robainais profils" (autism spectrum wheel or ‘spiky profile’) kā papildinājums tradicionālajai izpratnei, kā arī tas, kādu atbalstu var sniegt pieaugušajiem ar AST.

Kas ir autiskā spektra traucējumi?

Autiskā spektra traucējumi ir definēti Amerikas Psihiatru asociācijas Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā, 5. izdevumā (DSM-5 Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, Fifth Edition) kā viens plašs traucējums ar dažādu smaguma pakāpi. Agrāk atsevišķi diagnožu nosaukumi, piemēram, Aspergera sindroms vai vispārēji attīstības traucējumi (PDD-NOS – Pervasive Developmental Disorder – Not Otherwise Specified), vairs netiek lietoti atsevišķi.

Diagnostiskie kritēriji ietver simptomus un nosacījums:

• Grūtības sociālajā mijiedarbībā un komunikācijā, tostarp savstarpējās sapratnes veidošanā, neverbālajā saziņā un attiecību uzturēšanā;

• Atkārtota un ierobežota uzvedība, piemēram, stereotipiskas kustības, rutīnas ievērošana, specifiskas intereses un sensorā jutība;

• Simptomu klātbūtne agrīnā attīstības periodā, pat ja tie pilnībā neizpaužas līdz brīdim, kad sociālās prasības pārsniedz spējas;

• Funkcionāli nozīmīgs traucējums sociālajā, profesionālajā vai citās dzīves jomās.

Bieži sastopami līdzāspastāvoši traucējumi – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi (UDHT), trauksme, depresija, intelektuālās attīstības traucējumi, epilepsija u. c. Ne visiem cilvēkiem ar AST ir kognitīvi traucējumi; daudziem ir vidējas vai augstas intelektuālās spējas.

Autisms kā spektrs

Termins “spektrs” var būt maldinošs, ja to uztver kā skalu no “viegls” līdz “smags”. Patiesībā autisms ir daudzdimensionāla parādība, kuras pazīmes dažādos cilvēkos var izpausties ļoti atšķirīgi – gan pēc veida, gan pēc intensitātes un ietekmes. Šī pieeja atspoguļo dimensiju modeli, kas pēdējos gados kļūst par dominējošu gan pētniecībā, gan klīniskajā praksē: autiskās iezīmes nav bināras, tās pastāv kontinuumā visā populācijā.

Gausa līkne: dimensiju pieeja autismam

Gausa sadalījuma līkne, bieži dēvēta par "bell curve", jo atgādina zvanu, ir simetriska līkne, kas attēlo, kā noteiktas īpašības vai rādītāji sadalās populācijā. Šī līkne ir plaši izmantota statistikā un psiholoģijā, lai ilustrētu, kā dažādas īpašības, piemēram, kognitīvās spējas vai uzvedības iezīmes, izplatās sabiedrībā. Psihiatrijā arī autismu bieži ilustrē ar Gausa sadalījuma līkni (jeb normālo sadalījumu). Šis modelis balstās uz ideju, ka autiskās iezīmes (piemēram, sociālās komunikācijas grūtības, sensorā jutība) ir normāli sadalītas vispārējā populācijā. Lielākā daļa cilvēku atrodas ap vidējo līmeni, bet tikai nelielam procentam šo iezīmju līmenis ir ļoti augsts vai ļoti zems.

Svarīgi akcentēt:

• Autistiskas iezīmes nenozīmē diagnozi!

• Diagnoze tiek noteikta tikai tad, ja pazīmes sasniedz klīnisko slieksni smaguma, biežuma un funkcionālās ietekmes ziņā.

• Šis modelis palīdz skaidrot, kāpēc autisms var izpausties tik dažādi un kāpēc arī subklīniskas iezīmes var ietekmēt ikdienu.

Gausa līkne saskan ar jaunākām klasifikācijām, piemēram, pētniecības domēnu kritēriju sistēmu (RDoC – Research Domain Criteria), kas piedāvā pārdefinēt psihiskos traucējumus kā uzvedības un bioloģisko faktoru spektrus.

Spektra ritenis un robainais profils

Lai gan Gausa modelis ir noderīgs populācijas līmenī, tas nenodrošina pilnīgu individuālās pieredzes attēlojumu. Šo trūkumu daļēji kompensē tādi rīki kā autiskā spektra ritenis jeb robainā profila diagramma.

Autiskā spektra ritenis ir vizuāls instruments, kas attēlo cilvēka funkcionēšanu dažādās jomās, piemēram:

• sensoro informācijas apstrāde,

• emociju regulācija,

• izpildfunkcijas (plānošana, organizēšana),

• sociālā komunikācija,

• kustību koordinācija,

• uzmanība,

• valodas izpratne.

Attēla piemērs:

Wolff, S. (2004). The history of autism. European Child & Adolescent Psychiatry, 13(4), 201–208.

Katra joma tiek attēlota kā atsevišķa ass aplī, un indivīda funkciju līmeņi tiek iezīmēti katrā no tām, veidojot “robainu” profilu. Daži cilvēki var būt ļoti spēcīgi vienā jomā un piedzīvot būtiskas grūtības citā. Šī pieeja parāda, ka autisms nav vienkārši “vieglāks” vai “smagāks” – tas ir kvalitatīvi atšķirīgs katrā indivīdā. Lai gan šis rīks nav oficiāla diagnostikas metode, tas tiek plaši izmantots neirodaudzveidību atbalstošā praksē, īpaši psihoterapijā, izglītībā un pašizpratnes veicināšanā.

Diagnostika pieaugušajiem

Daudzi pieaugušie ar AST – īpaši sievietes un cilvēki ar augstu intelektu – tiek diagnosticēti tikai vēlāk dzīvē. Biežākie iemesli ir:

• maskēšanās un pielāgošanās sabiedrības normām,

• neatbilstoša iepriekšēja diagnostika (piemēram, trauksme, depresija, personības traucējumi),

• dzimuma aizspriedumi diagnostikas kritērijos.

  
  

Pieaugušajiem ceļš uz diagnozi bieži sākas ar ilgstošām grūtībām attiecībās, izdegšanu, sensoru pārslodzi vai izjūtu, ka “kaut kas ir citādi”. Pilnvērtīgā diagnostikā ietver:

• detalizēta attīstības vēsture (ja pieejama),

• standartizēti jautājumuzdevumi pēc nepieciešamības (piemēram, AQ – Autism Spectrum Quotient, RAADS-R – Ritvo Autism and Asperger Diagnostic Scale-Revised),

• diagnostiskas intervijas (iespējama arī strukturētā veidā, piemēram, ADOS-2 – Autism Diagnostic Observation Schedule, Second Edition, ADI-R – Autism Diagnostic Interview-Revised),

• blakusdiagnožu izvērtēšana.

Svarīgi ņemt vērā, ka pašdiagnostika, īpaši sociālo tīklu ietekmē, kļūst aizvien populārāka, taču tikai klīnisks novērtējums var apstiprināt diagnozi.

Atbalsts pieaugušajiem ar AST

Pieaugušo vajadzības ir ļoti dažādas, atkarībā no kognitīvā profila, blakusdiagnozēm, vides prasībām un dzīves konteksta. Daži var būt pilnībā patstāvīgi, citiem nepieciešams būtisks atbalsts.

Galvenie atbalsta virzieni

1. Psihoizglītošana un pašizpratne

• Izpratne par autiskā spektra traucējumiem un par savu individuālo profilu palīdz cilvēkam atskatīties uz savu dzīvi ar lielāku līdzjūtību pret sevi.

• Tā veicina pozitīvas identitātes veidošanos, mazina iekšēju kaunu un palīdz atšķirt personību no simptomiem.

• Psihoizglītošana var notikt gan individuāli (piemēram, terapijā), gan grupās, vai ar kvalitatīviem pašpalīdzības materiāliem.

  
  

2. Psihiskās veselības atbalsts

• AST cilvēkiem ir paaugstināts risks piedzīvot trauksmi, depresiju, izdegšanu, kā arī pašvērtējuma grūtības.

• Terapija jāpielāgo autiskā cilvēka vajadzībām. Tai jābūt strukturētai, ar skaidrām robežām, nepretenciozai un jūtīgai pret sensorajām un komunikācijas īpatnībām.

• Ieteicama ir neirodaudzveidību respektējoša pieeja, piemēram, terapijas, kur tiek uzsvērta pielāgošanās videi, nevis centieni "izārstēt" autismu.

3. Izpildfunkciju trenēšana

• Izpildfunkcijas ietver plānošanu, laika pārvaldību, uzdevumu uzsākšanu, pāreju starp uzdevumiem, motivāciju.

• Daudzi AST cilvēki izjūt grūtības šajās jomās, pat ja viņiem ir augsts intelekts.

• Atbalsts var ietvert strukturētas konsultācijas, laika plānošanas rīkus, personalizētas atgādnes vai digitālos palīglīdzekļus, līdzīgi tiem, ko izmanto UDHT (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu) atbalstā.

4. Darba vides pielāgojumi

• Darba vietā bieži rodas grūtības ar sensoro slodzi (piemēram, skaņa, gaismas, smaržas), nepārredzamu komunikāciju, sociālo nogurumu.

• Iespējamie pielāgojumi: iespēja strādāt attālināti, samazināts apgaismojums, rakstiska komunikācija, klusā zona, skaidri uzdevumi.

• Informēts un iekļaujošs darba devējs var būt izšķirošs faktors cilvēka spējai ilgstoši saglabāt nodarbinātību.

5. Sociālais atbalsts

• AST cilvēki bieži izjūt sociālo izolāciju vai grūtības uzturēt attiecības, neraugoties uz vēlmi pēc kontakta.

• Atbalsts var ietvert sociālo prasmju grupas, autismam draudzīgas atbalsta grupas, struktūrētu konsultēšanu par attiecību dinamiku.

• Būtiski ir arī pieņemoši sociālie tīkli, kur indivīds jūtas saprasts un nav spiests maskēties.

6. Ikdienas dzīves prasmes

• AST cilvēkiem ikdienas rutīnas, piemēram, ēdiena gatavošana, tīrīšana, budžeta plānošana, transporta izmantošana var radīt pārslodzi.

• Reizēm pietiek ar strukturētu apmācību vai konsultāciju, citkārt nepieciešams praktisks atbalsts (piemēram, sociālais darbinieks).

• Daži cilvēki veido savu ikdienas rutīnu, izmantojot vizuālas kartes, lietotnes, sarakstus vai noteiktus ikdienas ritmus.

7. Sensorās regulācijas iespējas

• Sensorā pārslodze ir bieži sastopama – skaņas, gaismas, pieskārieni vai pat apģērba materiāli var izraisīt fizisku un emocionālu diskomfortu.

• Atbalstā var ietilpt: trokšņu slāpējošas austiņas, saulessargi, apģērbs bez birkām, sensorie rīki (fidget toys, smaguma segas), iespēja atkāpties uz klusu vietu.

• Cilvēkiem jābūt iespējai pašiem regulēt savu slodzi, lai novērstu pārslodzi vai izdegšanu.

  
  

Noslēgumā

Autisms ir daudzveidīgs, unikāls un dziļi individuāls pieredzes veids. Tradicionālā dimensiju pieeja ar Gausa līkni ļauj saprast izplatības loģiku populācijā, savukārt autiskā spektra ritenis palīdz dziļāk izprast katra indivīda konkrēto profilu. Pieaugušajiem ar AST nepieciešams cilvēkcentrēts, respektējošs un praktisks atbalsts, kas palīdz veidot piepildītu, drošu un funkcionāli atbalstošāku dzīvi.

Atsauces:

1. American Psychiatric Association. (2013). Diagnostic and statistical manual of mental disorders (5th ed.). Arlington, VA: American Psychiatric Publishing. https://doi.org/10.1176/appi.books.9780890425596

2. Lord, C., Brugha, T. S., Charman, T., Cusack, J., Dumas, G., Frazier, T., ... & Veenstra-VanderWeele, J. (2020). Autism spectrum disorder. Nature Reviews Disease Primers, 6(1), 1–23. https://doi.org/10.1038/s41572-019-0138-4

3. Happé, F., & Frith, U. (2020). Annual Research Review: Looking back to look forward – changes in the concept of autism and implications for future research. Journal of Child Psychology and Psychiatry, 61(3), 218–232. https://doi.org/10.1111/jcpp.13176

4. Lai, M. C., Lombardo, M. V., & Baron-Cohen, S. (2014). Autism. The Lancet, 383(9920), 896–910. https://doi.org/10.1016/S0140-6736(13)61539-1

5. Lai, M. C., & Baron-Cohen, S. (2015). Identifying the lost generation of adults with autism spectrum conditions. The Lancet Psychiatry, 2(11), 1013–1027. https://doi.org/10.1016/S2215-0366(15)00277-1

6. National Institute for Health and Care Excellence (NICE). (2012, updated 2016). Autism spectrum disorder in adults: Diagnosis and management (NICE guideline CG142). https://www.nice.org.uk/guidance/cg142

7. Brugha, T. S., Spiers, N., Bankart, J., Cooper, S. A., McManus, S., Scott, F. J., ... & Tyrer, F. (2016). Epidemiology of autism in adults across age groups and ability levels. The British Journal of Psychiatry, 209(6), 498–503. https://doi.org/10.1192/bjp.bp.115.174649

Materiāls izstrādāts informatīvos nolūkos un neaizstāj personalizētas rekomendācijas un speciālistu konsultācijas. Tas nesatur diagnozi, nav uzskatāms par ārstēšanas plānu un nav paredzēts ārkārtas situācijām. Konsultējies ar veselības aprūpes speciālistu par piemērotāko palīdzību tieši tev. Materiāls sagatavota ar mērķi stiprināt zināšanas un empātiju par psihisko veselību. Šo materiālu aizliegts pārpublicēt bez atsauces uz autoru.