Izdegšana

Linda Rubene
Jun 14, 2024
6 min read

Updated: Jun 22, 2024

Izdegšana ir fiziska, emocionāla un garīga izsīkuma stāvoklis, ko izraisa ilgstoša hroniska stresa iedarbība. To raksturo izsīkuma sajūta, samazināts sniegums un depersonalizācijas sajūta vai cinisms pret savu darbu vai pienākumiem. Izdegšanas sindroms nav diagnoze, kas Latvijā šobrīd izmantotajā starptautiskajā slimību klasifikācijā (SSK10) atrastos sadaļā pie psihiskiem traucējumiem. Tomēr ir tā ir iekļauta klasifikatorā zem sadaļas ‘Faktori, kas ietekmē veselību un saskari ar veselības aprūpes darbiniekiem’ un ir saukta Z73.0 Pārpūle. Ja darba un profesionālā vide nav labi organizēta un pārvaldīta, tiem var būt nelabvēlīgas sekas darbiniekiem, nogurdinot un patērējot viņu psiholoģiskos resursus. Izdegšana ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem psihosociālajiem profesionālajiem apdraudējumiem mūsdienu sabiedrībā, kas rada ievērojamas izmaksas gan indivīdiem, gan organizācijām. Lai gan sākotnēji tika uzskatīts, ka izdegšana ir raksturīga profesionāļiem, kas strādā cilvēku aprūpē, vēlāki pierādījumi liecina, ka šis sindroms var attīstīties visu veidu profesijās un profesiju grupās.

Vēsturiski Greiems Grīns bija pirmais autors, kurš savā romānā “A Burnt-Out Case” (1960) lietoja terminu “izdegšana”, aprakstot stāstu par arhitektu, kurš neatrada ne jēgu savā profesijā, ne dzīves prieku. Vēlāk šo terminu pārņēma un psiholoģiskajā sfērā ieviesa Freidenbergers (1974), kur viņš aprakstīja izdegšanu kā izsīkuma, noguruma un neapmierinātības stāvokli profesionālas darbības dēļ, kas nespēj sasniegt gaidītās cerības. Sākotnēji šis autors izdegšanu norobežoja kā kaut ko tikai saistībā ar brīvprātīgajiem darbiniekiem aprūpes centrā, kuru apmeklēja dažādi cilvēki ar psihiskiem traucējumiem un sociālām problēmām. Savas nodarbošanās dēļ šie darbinieki piedzīvoja enerģijas zudumu līdz spēku izsīkumam un demotivācijai, kā arī agresivitāti pret pakalpojuma saņēmējiem.

Izdegšanas simptomi, pazīmes un tipi

Izdegšana ir pakāpenisks process. Tas nenotiek vienas nakts laikā. Pazīmes un simptomi sākumā ir nelieli, šķietami maznozīmīgi, bet laika gaitā kļūst arvien sliktāki. Ir svarīgi uztvert agrīnos simptomus kā sarkanus karodziņus, ka kaut kas nav kārtībā, un tas ir jārisina. Ja pazīmes ignorē, izdegšana var būt nepatīkams rezultāts.

Izdegšanas fiziskās pazīmes un simptomi:

Lielāko daļu laika cilvēks jūtas noguris un iztukšots;
Samazināta imunitāte, biežas slimības.
Biežas galvassāpes vai muskuļu sāpes.
Apetītes vai miega paradumu maiņa.

Emocionālās izdegšanas pazīmes un simptomi:

Neveiksmes sajūta un šaubas par sevi;
Cilvēks jūtas bezpalīdzīgs, iesprostots un sakauts;
Depersonalizācijas, vientulības sajūta pasaulē;
Motivācijas zudums. Aizvien ciniskāka un negatīvāka perspektīva;
Samazināta apmierinātības un sasnieguma sajūta.

Izdegšanai raksturīgās uzvedības pazīmes un simptomi:

Atteikšanās no pienākumiem;
Izolācija no citiem;
Vilcināšanās, nepieciešams ilgāks laiks, lai paveiktu lietas;
Pārtikas, narkotiku vai alkohola lietošana, lai censtos mazināt saspringuma sajūtu;
Neapmierinātības ‘izgāšana’ uz citiem;
Izvēle neaiziet uz darbu vai ierasties vēlu un aiziet agri.

Christina Maslach, viena no pirmajām pētniecēm izdegšanas jomā, ir identificējusi sešas izdegšanas galvenās īpašības vai dimensijas, kas plaši pazīstamas kā Maslach Burnout Inventory (MBI) (1981). Šīs īpašības palīdz definēt un novērtēt indivīdu izdegšanas pieredzi. Tās ir:

Emocionāls izsīkums: šī ir izdegšanas galvenā dimensija. Tas attiecas uz sajūtu, ka esi emocionāli izsmelts un ar darbu saistītu stresa faktoru pārņemts. Cilvēkiem, kas piedzīvo emocionālu izsīkumu, var būt grūti pielietot emocionālos resursus, kas nepieciešami, lai tiktu galā ar viņu darba prasībām.

Depersonalizācija (cinisms): Depersonalizācija ietver negatīvas, ciniskas attieksmes veidošanos pret kolēģiem, klientiem vai cilvēkiem, ar kuriem saskaras darba laikā. Personas, kas piedzīvo depersonalizāciju, var distancēties, bieži izturoties pret citiem dehumanizēti vai bezpersoniski.

Samazināts personīgais sniegums (neefektivitāte): šī dimensija atspoguļo personīgā snieguma un darba efektivitātes samazināšanos. Cilvēkiem ar samazinātiem personīgajiem sasniegumiem var šķist, ka viņu pūles ir veltīgas vai ka viņi nespēj būtiski ietekmēt savas lomas.

Turklāt ir trīs citas pazīmes, kas dažkārt ir saistītas ar izdegšanu:

Kontroles trūkums: sajūta, ka ir maz vai nav nekādas kontroles pār savu darbu, grafiku vai spēju pieņemt lēmumus, var veicināt izdegšanu.

Atzinības trūkums: ja nesaņemat atbilstošu atzinību vai atlīdzību par saviem centieniem un ieguldījumu, var rasties neapmierinātības un izdegšanas sajūta.

Darba un personīgās dzīves nelīdzsvarotība: ja darbs aizņem pārmērīgi daudz laika un enerģijas, atstājot maz vietas personīgajai dzīvei un pašaprūpei, tas var veicināt izdegšanu.

Farber (1990) pētījumi savukārt identificēja trīs dažādus izdegšanas tipus:

Padevies (worn-out/neglected): Pilnīgi padodas zem darba prasībām un stresa. Ir jūtama kontroles trūkums, bezpalīdzība un sajūta, ka apkārtējie ir atstājuši viņu novārtā. Mēdz kļūt nemotivēti un pasīvi darbā.

Neizaicināts (under-challenged): Jūtas nenovērtēts un nepietiekami izmantots darbā, iespējams, no monotona, nemainīga darba, bieži vien no mācīšanās vai izaugsmes trūkuma. Viņiem kļūst garlaicīgi, paši kļūst vienaldzīgi, ciniski, izvairās no atbildības un vispār distancējas no sava darba.

Fanātisks (overload/frenetic): Kā vairums no mums domā par izdegšanu... vairs nav ko dot, jo ambiciozais darbinieks ir izsīcis, arvien vairāk strādājot uz savas labklājības un personīgās dzīves rēķina. Mēdz strādāt vairāk, bet tā arī nesasniedz vairāk. To mēdz izteikt daudz sūdzoties par savu situāciju.

Daži statistikas dati par izdegšanu

Dee et al 2023. gada apkopojuma pētījumā izdegšanas izplatības dati tika iegūti no 19 rakstiem, kuros piedalījās 11 306 farmaceiti astoņās valstīs. Vairāk nekā puse (51%) farmaceitu piedzīvoja izdegšanu.
Shen et al 2022. gada pētījumā kopumā tika iekļauti 16 šķērsgriezuma pētījumi ar 7595 dalībniekiem. Apkopotais izdegšanas līmenis liecināja, ka attiecīgi 37%, 28% un 26% vispārējo ģimenes ārstu cieš no augsta emocionālā izsīkuma, augsta depersonalizācijas un zema personīgā sasnieguma.
Rotenstein et al 2018. gadā izdegšanas izplatības dati tika iegūti no 182 pētījumiem, kuros piedalījās 109 628 indivīdi 45 valstīs, kas publicēti no 1991. līdz 2018. gadam. Kopējā izdegšanas izplatība svārstījās no 0% līdz 80,5%. Emocionālais izsīkums, depersonalizācija un zema personīgo sasniegumu izplatība bija attiecīgi no 0% līdz 86,2%, no 0% līdz 89,9% un no 0% līdz 87,1%.
Darba vietas aptauju pakalpojums ‘Blind’ apjautāja 10 000 darbinieku 30 lielākajās tehnoloģiju kompānijās. No 30 uzņēmumiem 25 darbinieku izdegšanas līmenis bija 50% vai vairāk. Tikai piecos uzņēmumos izdegšanas līmenis ir mazāks par 50%. Aptuveni 60% Lyft darbinieku ziņo, ka jūtas izdeguši, 59,5% Amazon darbinieku, 58% AirBnB darbinieku un 57% Apple darbinieku.

Kāpēc cilvēki izdeg?

Biopsihosociālais modelis ir pieeja veselības un slimību izpratnei, ņemot vērā bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru mijiedarbību. Tas norāda, ka veselību un līdz ar to arī ‘neveselību’ nosaka ne tikai bioloģiskie procesi, piemēram, ģenētika vai patogēni, bet arī psiholoģiskie faktori, tostarp emocijas, uzvedība un kognitīvie modeļi, kā arī sociālā ietekme, piemēram, attiecības, kultūra un ekonomiskais statuss. Šis modelis uzsver, ka visaptverošai izpratnei par veselību un efektīvu ārstēšanu ir jārisina visas trīs dimensijas, atzīstot, ka tās dinamiski mijiedarbojas, lai ietekmētu indivīda vispārējo labklājību.

Izdegšana notiek bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru kombinācijas dēļ. Bioloģiski ilgstošs stress var izraisīt hormonālas svārstības, piemēram, paaugstinātu kortizola līmeni, kas negatīvi ietekmē ķermeni un smadzenes, izraisot nogurumu un kognitīvo funkciju samazināšanos. Ģenētiski daži indivīdi var būt vairāk pakļauti ar stresu saistītiem apstākļiem, padarot viņus jutīgākus pret izdegšanu.

Psiholoģiski izdegšanu ietekmē personības iezīmes, piemēram, perfekcionisms vai augsta kontroles nepieciešamība, kas var palielināt neaizsargātību pret stresu. Augstas darba prasības, zema kontrole izjūta un resursu trūkums veicina neefektivitātes sajūtu un emocionālu izsīkumu.

Sociālā ziņā tādi faktori kā darba vietas kultūra, sociālais atbalsts un darba un privātās dzīves līdzsvars spēlē izšķirošu lomu. Slikts organizatoriskais atbalsts, atzinības trūkums un konflikti ar kolēģiem var saasināt izdegšanas sajūtu, savukārt spēcīga sociālā saikne un atbalstoša darba vide var palīdzēt mazināt tās sekas.

Ko darīt?

Ja ņemam vērā, ka biopsihosociālais modelis norāda, ka veselības uzlabošanai jāņem vērā visas tās dimensijas, tad šeit apkopojumam ieteikumi ir tā daļu ietvaros. Lai cīnītos pret izdegšanu, ir jārisina pamatā esošie bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie faktori, kas veicina stresu un spēku izsīkumu.

Bioloģiskās stratēģijas:

Nodrošini pietiekami daudz miega, sabalansētu uzturu un regulāras fiziskās aktivitātes. Šīs prakses palīdz regulēt ķermeņa reakciju uz stresu un uzlabo vispārējo enerģijas līmeni.
Apsver tādas relaksācijas metodes kā dziļa elpošana, meditācija vai joga, lai palīdzētu samazināt stresa hormonus un veicinātu relaksāciju.

Psiholoģiskās stratēģijas:

Identificē un izaicini negatīvas domas, kas veicina stresu.
Praktizē apzinātību un attīsti stresa pārvarēšanas prasmes, lai efektīvāk pārvaldītu stresa reakcijas organismā.
Izvirzi sev reālus un sasniedzamus mērķus un sakārtoji uzdevumus pēc to prioritātes, lai nejustos vīlies.
Ja nepieciešams, meklē profesionālu palīdzību, piemēram, konsultācijas pie ārsta-psihiatra vai psihoterapiju, lai izstrādātu personalizētas stratēģijas stresa pārvarēšanai un psihiskās veselības uzlabošanai.

Sociālās stratēģijas:

Nostiprini savu sociālā atbalsta tīklu, sazinoties ar draugiem, ģimeni un kolēģiem.
Dalies savās sajūtās un pieredzē ar uzticamām personām, lai mazinātu izolācijas sajūtu.
Darbā atklāti runā ar vadītājiem un kolēģiem par savu darba slodzi un, ja nepieciešams, meklē atbalstu vai pielāgojumus.
Iesaisties sabiedriskās aktivitātēs, kas Tev patīk, lai veidotu kopības un piederības sajūtu.

Darbā ir jābūt noteiktām skaidrām robežām starp darbu un personīgo dzīvi. Šo robežu izplūšana veicina to, ka neviens, ne otrs kādā brīdī nesaņem to uzmanības līmeni, kas nepieciešams. Ieplāno regulārus pārtraukumus un atpūtieties, kad nepieciešams ‘uzlādēties’. Izvairies no pārmērīgas apņemšanās un iemācieties pateikt ‘NĒ’, kad tas ir nepieciešams, lai saglabātu darba slodzi, kas ir reālistiska, izpildāma un joprojām sagādā gandarījumu. Šeit būtu jāpiebilst, ka svarīgi var būt arī saglabāt to, lai darbs, ko dari ikdienā sakrīt ar tavu vērtību sistēmu. Ieguldi laiku vaļaspriekos un aktivitātēs ārpus darba, kas sniedz gan prieku, gan atpūtu, palīdzot veidot līdzsvarotāku un pilnvērtīgāku dzīvi.

Šajā sadaļā vairāk fokusējos uz to daļu, ko var ietekmēt indivīds katrs pats savā dzīvē. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tas ir tikai indivīda uzdevums nodrošināt izdegšanas profilaksi un atbalstu cīņai ar to – tas ir arī darba devēju un organizāciju pienākums. Un to arī nevajadzētu aizmirst.

Noslēgums

Noslēgumā jāsaka, ka izdegšanas atpazīšana un tās cēloņu un seku risināšana ir ļoti svarīga gan personīgās labklājības, gan profesionālās efektivitātes uzturēšanai. Izmantojot holistisku pieeju, kas ietver bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās stratēģijas, cilvēki var pārvaldīt stresu un novērst izdegšanas novājinošās sekas. Prioritātes piešķiršana pašaprūpei, robežu noteikšana, atbalsta meklēšana un līdzsvarota dzīvesveida veidošana ir galvenie soļi šajā procesā. Galu galā, veicot proaktīvus pasākumus, mēs varam veicināt savu noturību, uzlabot dzīves kvalitāti un uzturēt veselīgu, pilnvērtīgu karjeru.