Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms pieaugušajiem

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) jeb pēc jaunāka nosaukuma traucējumi (UDHT), angļu valodā pazīstams kā ADHD (attention-deficit/hyperactivity disorder), ir neirālās attīstības traucējums, kas tradicionāli saistīts ar bērnību, taču pieaug aizvien lielāka atzīšana par tā nozīmīgo ietekmi arī pieaugušajiem. Pieaugušo UDHS izplatība tiek lēsta ap 2,5–5%, un šie pacienti nereti vēršas pie neirologiem, ģimenes ārstiem, vai citiem speciālistiem ar nespecifiskām sūzībām, kuras pamatā var būt nediagnosticēts UDHS.

Diagnostiskās iezīmes un diferenciāldiagnoze

UDHS pieaugušajiem izpaužas ar traucējumiem uzmanības noturībā, izteiktu prokrastināciju, impulsivitāti un iekšēja nemiera sajūtu. Bieži simptomi tiek maskēti ar kompensācijas mehānismiem, kas apgrūtina diagnozes noteikšanu. Pieaugušajiem UDHS var izpausties mazāk ar hiperaktivitāti un vairāk ar izteiktu izpildfunkciju traucējumiem: grūtībām plānot, organizēt un uzturēt uzmanību ilgstoši.

Svarīga ir diferenciāldiagnoze no trauksmes, depresijas, bipolāri afektīviem traucējumiem, psihoaktīvo vielu lietošanas traucējumiem un personības traucējumiem, kas var izpausties ar daļēji līdzīgiem simptomiem. Turklāt UDHS var ne vien sajaukt ar šiem traucējumiem, bet tas var arī pastāvēt vienlaicīgi kā blakussaslimšana Ir pieejami strukturēti klīniskie novērtēšanas rīki (piem., ASRS-v1.1, DIVA-5) var būt palīdzīgi diagnozes uzstādīšanā, taču tie neaizstāj ārsta psihiatra konsultāciju un izvērtējumu.

UDHS diagnostiskie kritēriji - sākas bērnībā, var turpināties pieaugušā vecumā

Zemāk uzskaitīti UDHS diagnostiskie kritēriji šobrīd Latvijā izmantotajā Starptautiskajā slimību klasifikācijā 10. izdevumā (SSK10). Jāņem vērā, ka kritēriji ir specifiskāki bērniem, taču tā kā UDHS ir stāvoklis, kam jābūt klātesošam jau bērnībā, tad šie kritēriji vēsturē ir jāmeklē arī pieaugušam cilvēkam.

G1. Neuzmanība. Vismaz seši no minētajiem neuzmanības simptomiem ir spilgti izteikti vismaz sešu mēnešu novērošanas periodā, tie ir saistīti ar vāju adaptāciju un neatbilst bērna attīstības līmenim:

• bērns nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām vai arī pieļauj neuzmanības kļūdas mācību procesā vai rotaļās;

• nespēj ilgi fiksēt uzmanību, mācoties vai rotaļājoties;

• rodas iespaids, ka bērns nedzird to, ko viņam saka;

• bērns nespēj sekot norādījumiem un pabeigt uzsākto darbu;

• bieži traucēta darba un rotaļu organizācija (norise);

• bieži izvairās no mājas darbiem vai citām aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli;

• bieži zaudē priekšmetus, kas ir nepieciešami noteiktu darbību veikšanai, – skolas piederumus, rakstāmlietas, grāmatas u.c.;

• ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību;

• ikdienas aktivitātēs ir aizmāršīgs.

G2. Hiperaktivitāte. Vismaz trīs hiperaktivitātes simptomi no minētajiem vismaz sešu mēnešu novērošanas periodā, tie ir saistīti ar vāju adaptāciju un neatbilst bērna attīstības līmenim:

• bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nevar būt mierā;

• pamet savu vietu klasē vai citā situācijā, kad viņam būtu jāsēž;

• bieži nevietā sāk skriet vai kaut kur rāpties, kad tas nav atļauts;

• bieži spēlējas pārmērīgi trokšņaini vai ir grūtības spēlēties klusumā;

• ilgstoša, pārmērīga kustību aktivitāte, ko nevar ietekmēt sociālā situācija vai aizrādījumi.

G3. Impulsivitāte. Vismaz viens no minētajiem impulsivitātes simptomiem vismaz sešu mēnešu periodā, tie ir saistīti ar vāju adaptāciju un neatbilst bērna attīstības līmenim:

• bieži izkliedz atbildes, pirms jautājums ir pabeigts;

• nespēj stāvēt rindā, lai sagaidītu savu vietu grupu rotaļās;

• bieži pārtrauc citus un iejaucas (piemēram, klātesošo rotaļās vai sarunās);

• bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar sociālo situāciju.

  
  

G4. Traucējumi sākušies ne vēlāk kā septiņu gadu vecumā.

G5. Aprakstītie kritēriji neizpaužas vienā noteiktā situācijā, bet tie ir novēroti gan mājās un skolā, gan citās iestādēs, kurās bērns atrodas (arī slimnīcā). Lai izvērtētu diagnostiskos kritērijus, nepieciešama informācija (objektīvā anamnēze) no vairākām personām.

G6. G1–G3 simptomi ir saistīti ar klīniski nozīmīgu distresu vai traucējumiem personas sociālajā, pedagoģiskajā un turpmākajā profesionālajā dzīvē.

G7. Traucējumi neatbilst vispārējiem attīstības traucējumu kritērijiem (F84.–), mānijas epizodei (F30.), depresijas epizodei (F32.–) vai trauksmei (F41.–).

Biopsihosociālais pamats

UDHS saistīts ar neirobioloģiskām izmaiņām, tai skaitā samazinātu dopamīna un norepinefrīnas aktivitāti frontālajās smadzeņu daļās. Iedzimtības loma ir ievērojama (70–80%), taču nozīmīgi ir arī agrīnās vides faktori: prenatāls stress, haotiska vai nestabila vide, traumatiskas pieredzes.

Biopsihosociālajā modelī tiek uzsvērta ne tikai bioloģisko, bet arī psiholoģisko faktoru nozīme: zems pašvērtējums, vājas pašregulācijas prasmes un emocionālā noturība veicina izteiktāku simptomu izpausmi. Arī sociālie aspekti (piemēram, haotisks darbs vai vājš atbalsts no apkārtējās vides) var pastiprināt simptomus.

Komorbiditāte un risks veselībai

Līdz pat 80% pieaugušo ar UDHS saskaras ar vismaz vienu citu psihisku traucējumu dzīvē: trauksmes traucējumiem, depresiju, psihoaktīvo vielu lietošanas traucējumiem vai citiem. Šādas komorbiditātes būtiski pasliktina prognozi un funkcionalitāti. Nediagnosticēts UDHS ir saistīts ar augstāku mirstību, kuras cēlonis var būt piemēram, pašnāvības, nelaimes gadījumi, atkarības vai nepilnvērtīgas rūpes par savu vispārējo veselību UDHS simptomu dēļ.

Diagnostikas un nosūtīšanas apsvērumi

Lai gan UDHS oficiāli diagnosticē psihiatrs, citi veselības aprūpes speciālisti bieži ir pirmie, kas pamana simptomus. Ja pacients pastāvīgi sūdzas par koncentrēšanās grūtībām, haosu ikdienā, emocionālām svārstībām un prokrastināciju, ieteicams veikt skrīningu un apsvērt nosūtīšanu pie psihiatra.

Ārstēšanas principi

Multidisciplināra pieeja ir visefektīvākā.

• Medikamentozā terapija: dažādi stimulantu un nestimulantu grupu medikamenti ir pierādījuši efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā.

• Psihoterapija: piemēram, kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) ir piemērota UDHS pacientiem, palīdzot uzlabot organizēšanas, impulsu kontroles un emociju regulēšanas prasmes.

• Dzīvesveida atbalsts: strukturēta dienas kārtība, miega higiēna, regulāras fiziskās aktivitātes un darba vides pielāgojumi (piem., uzdevumu sadalīšana posmos, atgādinājumi, iespējams attālināts darbs) var ievērojami uzlabot funkcionēšanu.

Secinājumi

UDHS pieaugušajiem ir biežāk sastopams, nekā agrāk uzskatīts, un var būt būtisks funkcionēšanas traucējums. Agrīna atpazīšana, t.sk. no nepsihiatriskiem speciālistiem, var ievērojami uzlabot pacienta dzīves kvalitāti un mazināt ar UDHS saistītos riskus.

Atsauces:

1. Rubene L. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pieaugušajiem. Ārsts.lv. 2021. [Accessed 2025 May 5]. Available from: https://arsts.lv/jaunumi/linda-rubene-uzmanibas-deficita-un-hiperaktivitates-sindroms-udhs-pieaugusajiem

2. National Institute of Mental Health (NIMH). Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD) – Statistics. National Institutes of Health; 2022. [Accessed 2025 May 5]. Available from: https://www.nimh.nih.gov/health/statistics/attention-deficit-hyperactivity-disorder-adhd

3. Faraone SV, Biederman J, Mick E. The age-dependent decline of attention deficit hyperactivity disorder: a meta-analysis of follow-up studies. Psychol Med. 2006;36(2):159–165. https://doi.org/10.1017/S003329170500471X

4. Kessler RC, Adler L, Barkley R, et al. The prevalence and correlates of adult ADHD in the United States: results from the National Comorbidity Survey Replication. Am J Psychiatry. 2006;163(4):716–723. https://doi.org/10.1176/ajp.2006.163.4.716

5. Franke B, Michelini G, Asherson P, et al. Live fast, die young? A review on the developmental trajectories of ADHD across the lifespan. Eur Neuropsychopharmacol. 2018;28(10):1059–1088. https://doi.org/10.1016/j.euroneuro.2018.08.001

6. Biederman J, Petty CR, Evans M, Small J, Faraone SV. How persistent is ADHD? A controlled 10-year follow-up study of boys with ADHD. Psychiatry Res. 2010;177(3):299–304. https://doi.org/10.1016/j.psychres.2009.12.010

7. Fredriksen M, Halmøy A, Faraone SV, Haavik J. Long-term efficacy and safety of treatment with stimulants and atomoxetine in adult ADHD: a review of controlled and naturalistic studies. Eur Neuropsychopharmacol. 2013;23(6):508–527. https://doi.org/10.1016/j.euroneuro.2012.07.016

8. Ginsberg Y, Quintero J, Anand E, Casillas M, Upadhyaya H. Underdiagnosis of attention-deficit/hyperactivity disorder in adult patients: a review of the literature. Prim Care Companion CNS Disord. 2014;16(3):PCC.13r01600. https://doi.org/10.4088/PCC.13r01600

Ieteicamas grāmatas papildus zināšanu gūšanai:

• Barkley RA, Benton CM. Taking Charge of Adult ADHD: Proven Strategies to Succeed at Work, at Home, and in Relationships. 2nd ed. Guilford Press; 2021.

• Barkley RA, ed. Attention-Deficit Hyperactivity Disorder: A Handbook for Diagnosis and Treatment. 4th ed. Guilford Press; 2014.

• Nadeau KG, Littman EB, Quinn PQ. Understanding Girls with ADHD: How They Feel and Why They Do What They Do. 2nd ed. Advantage Books; 2015.

• Solden S. Women with Attention Deficit Disorder: Embrace Your Differences and Transform Your Life. Revised and expanded ed. Underwood Books; 2005.

• Steer J, ed. Understanding ADHD in Girls and Women. Jessica Kingsley Publishers; 2021.