Neirālās attīstības traucējumi. Ko nozīmē ‘spektrs’?

Runājot par psihisko veselību un ar to saistītiem traucējumiem ir iespējams dzirdēt arī par neirālās attīstības traucējumiem, kas tiek raksturoti kā daļa no ‘spektra’ – piemēram, autiskā spektra traucējumi vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Taču ko īsti nozīmē būt ‘uz spektra’? Vai tas attiecas tikai uz cilvēkiem ar diagnozi? Un vai tas nozīmē, ka robeža starp traucējumu un ‘normālām’ iezīmēm ir tik specifiski noteikta, kā reizēm šķiet?

Šajā rakstā aplūkosim, kādā nozīmē jēdziens ‘spektrs’ tiek izmantots neirālās attīstības traucējumu kontekstā, kā tas saistīts ar smadzeņu darbību, un kāpēc arī neirotipiski cilvēki atrodas uz šiem pašiem spektriem.

Lai gan spektra pieeja kļuvusi arvien atzītāka klīniskajā praksē, tā vēl nebija pietiekami integrēta oficiālajās diagnostikas sistēmās, kas izmantotas psihiatrijā, piemēram, DSM-IV vai SSK-10. Autori Maser un Akiskal (2002) rakstā ‘Spectrum concepts in major mental disorders’ norādīja, ka lielākā daļa cilvēku, kuri meklē palīdzību, nemaz neatbilst klasiskajiem, ‘prototipiskajiem’ aprakstiem mācību grāmatās – viņi piedzīvo subklīniskus, netipiskus simptomus, kas rada ciešanas un funkcionēšanas traucējumus, bet paliek ārpus formālās diagnostikas robežām. Šādos gadījumos klīnicisti bieži vien izmanto dzīves gājuma analīzi, ģimenes informāciju un simptomu attīstību laika gaitā, lai atklātu traucējuma esenci, kas ne vienmēr atbilst oficiāli definētajām kategorijām. Spektra domāšana ļauj precīzāk atspoguļot šo realitāti un atzīt, ka daudzi traucējumi – tostarp distīmija, ciklotīmija, autiskie un afektīvie traucējumi – drīzāk pastāv kā nepārtraukti psihiskās pieredzes laukumi, nevis izolētas un stingri nošķirtas diagnozes.

Neirālās attīstības traucējumi – kas tie ir?

Neirālās attīstības traucējumi ir stāvokļi, kas rodas agrā bērnībā un ir saistīti ar atšķirīgu smadzeņu attīstību un darbību. Tie ietekmē dažādas funkcijas – uzmanību, impulsu kontroli, sociālo mijiedarbību, valodu, mācīšanos un motoriku.

Pie izplatītākajiem neiroattīstības traucējumiem pieder:

• Autiskā spektra traucējumi (AST)

• Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

• Intelektuālās attīstības traucējumi

• Specifiski mācīšanās traucējumi (piemēram, disleksija, diskalkulija)

• Valodas un runas traucējumi

• Motorikas traucējumi un tiki

Lai arī katram no šiem traucējumiem ir savas diagnostiskās robežas, tie visi pastāv kā daļa no cilvēka smadzeņu attīstības daudzveidības, nevis pilnībā nošķirtas ‘patoloģijas’.

Spektrs = nepārtraukta kopa, nevis kategorija

Kad sakām, ka traucējums ir ‘uz spektra’, tas nozīmē, ka šīs iezīmes vai simptomi nav pilnīgi unikāli tikai cilvēkiem ar diagnozi. Tie pastāv nepārtrauktā kopā jeb kontinuumā – sākot no ļoti vieglas izpausmes līdz ļoti izteiktai, kas būtiski traucē ikdienas funkcionēšanai.

Piemēram, hiperaktivitāte:

• Daļa cilvēku ir mierīgāki, introspektīvāki.

• Citi ir aktīvāki, runīgāki.

• Bet cilvēki ar UDHS var piedzīvot tādu iekšēju nemieru vai impulsivitāti, kas traucē koncentrēties, organizēt ikdienu un veidot attiecības.

Tādējādi arī neirotipiski cilvēki atrodas uz šī paša spektra, tikai tuvāk normālsadalījuma vidusdaļai. Diagnostiskā robeža tiek novilkta tajā punktā, kur simptomi kļūst klīniski nozīmīgi – t.i., tie rada ievērojamas grūtības darbā, mācībās vai attiecībās un nav izskaidrojami ar citiem apstākļiem.

Normalitāte kā statistisks sadalījums, nevis morāla vērtība

Šo parādību labi ilustrē normālsadalījums jeb Gausa līkne. Ja mēs sadalītu sabiedrību pēc kāda konkrēta raksturlieluma (piemēram, uzmanības ilguma, impulsu kontroles vai sociālās jūtības), lielākā daļa cilvēku atrastos tuvāk vidējam rādītājam, bet mazāk cilvēku – ļoti augstā vai ļoti zemā galā.

Psihiatrija bieži izmanto šo principu:

• Kamēr izpausmes ir ierobežotas intensitātē, cilvēks tiek uzskatīts par ‘neirotipisku’.

• Bet, kad šīs izpausmes sasniedz robežu, kur tās traucē adaptīvajai funkcionēšanai, tās tiek uzskatītas par traucējumu.

Tas nozīmē, ka, piemēram, cilvēks ar UDHS nav ‘pilnīgi citāds’. Viņš vienkārši atrodas spektra galējā pusē – tur, kur smadzeņu funkcionēšana rada reālas, pastāvīgas grūtības.

Dažādu traucējumu spektri: piemēri

1. Autiskā spektra traucējumi (AST)

   Spektrs attiecas uz sociālās mijiedarbības grūtību, rutīnas vajadzības un sensoru jutības izteiktību. Kāds var būt ļoti verbāls un intelektuāli spējīgs, bet ar augstu trauksmi un grūtībām saprast sociālās nianses. Citiem var būt zema funkcionēšana ar būtisku atkarību no atbalsta ikdienā.

2. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

   Šeit spektrs attiecas uz uzmanības regulāciju, impulsivitāti un aktivitātes līmeni. Daži galvenokārt cieš no neuzmanības (biežāk sievietes), citi – no hiperaktivitātes vai impulsivitātes. Ir arī kombinēts tips.

3. Intelektuālās attīstības traucējumi

   Spektrs balstās uz IQ rādītājiem un adaptīvo funkcionēšanu. No vieglas pakāpes, kur cilvēks spēj dzīvot patstāvīgi ar minimālu atbalstu, līdz smagai pakāpei, kur nepieciešama aprūpe visu mūžu.

Kāpēc šis skatījums ir svarīgs?

1. Tas mazina stigmu.

   Saprast, ka ‘traucējums’ ir daļa no spektra, palīdz pārtraukt domāšanu ‘vesels vs. slims’ un virzīties uz pieņemšanu un atbalstu.

2. Tas palīdz personalizēt palīdzību.

   Cilvēki ar vienu un to pašu diagnozi var būt ļoti atšķirīgi. Spektra pieeja ļauj pielāgot terapiju, mācību metodes un atbalstu konkrētā cilvēka vajadzībām.

3. Tas palīdz saprast sevi – arī bez diagnozes.

   Arvien vairāk cilvēku atpazīst sevi spektra ‘malās’, kur nav pietiekoši ietekmēta funkcionēšana, lai mēs uzskatītu par nepieciešamu piešķirt diagnozi, bet cilvēks arī nejūtas tik komfortabli, lai nepamanītu grūtības atsevišķās situācijās – piemēram, kā viegli impulsīvus vai īpaši jūtīgus. Tas var būt noderīgs veids, kā labāk izprast savu nervu sistēmu un rūpēties par savu psihisko veselību, arī bez diagnozes.

Secinājums

‘Būt uz spektra’ nenozīmē būt kaut kādā mērā sliktākam vai nepietiekamam. Būt tālā no normālsadalījuma viduspunkta nozīmē būt cilvēkam ar mazāk izplatītu smadzeņu darbības veidu. Neirālās aattīstības traucējumi nav tikai diagnozes – tie ir skatījuma punkts uz cilvēka iekšējo pasauli un to, kā viņš saskaras ar apkārtējo vidi.

Jo labāk izpratīsim šo spektrālo pieeju, jo precīzāk varēsim diagnosticēt, palīdzēt un atbalstīt – nevis standartizēt cilvēkus, bet pielāgot vidi cilvēkam, nevis otrādi.

Atsauces:

1. Maser JD, Akiskal HS. Spectrum concepts in major mental disorders. Psychiatr Clin North Am. 2002;25(4):799–812. doi:10.1016/S0193-953X(02)00034-5.

2. U.S. Environmental Protection Agency. America’s Children and the Environment: Third Edition – Neurodevelopmental Disorders. Washington, DC: U.S. Environmental Protection Agency; 2015. Pieejams: https://www.epa.gov/sites/default/files/2015-10/documents/ace3_neurodevelopmental.pdf

3. Morris-Rosendahl DJ, Crocq MA. Neurodevelopmental disorders—the history and future of a diagnostic concept. Dialogues Clin Neurosci. 2020;22(1):65–72. doi:10.31887/DCNS.2020.22.1/macrocq. Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7365295/