Kortizols
- Linda Rubene
- Aug 28, 2024
- 5 min read
Kortizols ir steroīds hormons, ko ražo virsnieru dziedzeri un kam ir izšķiroša nozīme ķermeņa reakcijā uz stresu, vielmaiņā un vispārējā veselībā. Tas ir primārais 'stresa hormons', kas iesaistīts cīņas un bēģšanas jeb angļu valodā 'fight or flight' atbildes reakcijā. Tam ir sava funkcija arī metabolismā, piemēram, cukura līmeņa regulēšanā asinīs, kā arī tauku, olbaltumvielu un ogļhidrātu metabolismā. Kortizolam ir pretiekaisuma un imūnsupresīva iedarbība, Tas palīdz kontrolēt imūnsistēmas reakciju uz traumām vai infekciju, novēršot pārmērīgu iekaisumu, kas var bojāt audus. Kortizola līmenis dabiski svārstās visas dienas garumā, ievērojot diennakts ritmu. Līmenis parasti ir visaugstākais agri no rīta (ap 8:00), palīdzot ķermeni pamodināt, un dienas laikā pakāpeniski pazeminās, sasniedzot zemāko punktu naktī. Šīs svārstības ir svarīgs, lai uzturētu veselīgus miega un nomoda ciklus, enerģijas līmeni un vispārējo līdzsvaru organismā.
Kortizola funkcijas cilvēka organismā
Kortizolam ir daudzas funkcijas cilvēka organismā, piemēram, starpnieks stresa reakcijā, regulē vielmaiņu, iekaisuma reakciju un imūnās funkcijas.
Imūnā atbilde
Kortizolam ir būtiska ietekme uz imūnsistēmu, galvenokārt ar tā pretiekaisuma un imūnsupresīvo iedarbību. Stresa laikā kortizols palīdz regulēt imūnreakciju, novēršot tās pārmērīgu aktivitāti. Tas tiek darīts, kavējot pro-iekaisuma citokīnu veidošanos un samazinot noteiktu imūno šūnu, piemēram, T-šūnu un 'natural killer' šūnu, aktivitāti. Šī darbība palīdz kontrolēt iekaisumu un novērst pārmērīgu audu bojājumu imūnreakcijas laikā. Kortizols arī nomāc histamīna izdalīšanos, kas ir iesaistīts alerģiskās reakcijās, vēl vairāk modulējot imūnsistēmas darbību.
Tomēr hroniska kortizola līmeņa paaugstināšanās, kas novērota ilgstoša stresa gadījumā, laika gaitā var izraisīt imūnās funkcijas nomākšanu. Tas var izraisīt paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām, lēnāku brūču dzīšanu un lielāku hronisku iekaisuma un autoimūnu stāvokļu attīstības risku. Pastāvīga imūnās atbildes mazināšanās augstā kortizola līmeņa dēļ var vājināt organisma aizsargspējas, padarot to mazāk efektīvu cīņā pret patogēniem un saglabājot vispārējo imūno veselību.
Stresa reakcija
Cilvēka ķermenis pastāvīgi reaģē uz iekšējiem un ārējiem stresa faktoriem. Ķermenis apstrādā stresa pilno informāciju un izraisa reakciju atkarībā no apdraudējuma pakāpes. Ķermeņa autonomā nervu sistēma ir sadalīta simpātiskajā nervu sistēmā (SNS) un parasimpātiskajā nervu sistēmā (PNS). Stresa laikā SNS tiek aktivizēts. SNS ir atbildīga par cīņu vai bēgšanu (fight or flight), kas izraisa hormonālo un fizioloģisko reakciju kaskādi. Amigdala ir atbildīga par baiļu, uzbudinājuma un emocionālo stimulu apstrādi, lai noteiktu atbilstošu reakciju. Ja nepieciešams, amigdala sūta stresa signālu hipotalāmam. Pēc tam hipotalāms aktivizē SNS, un virsnieru dziedzeri atbrīvo kateholamīnus, piemēram, epinefrīnu. Tā rezultātā rodas tādas sekas kā palielināts sirdsdarbības ātrums un elpošanas ātrums. Tā kā organisms turpina uztvert stimulus kā draudus, hipotalāms aktivizē hipotalāma-hipofīzes-virsnieru asi. Kortizols izdalās no virsnieru garozas un ļauj organismam turpināt būt modra,. Akūti kortizola kataboliskie mehānismi nodrošina ķermenim enerģiju.
Glikozes un olbaltumvielu homeostāze
Glikozes līmenis asinīs nosaka galvenos sistēmiskos un intracelulāros ceļus. Glikokortikoīdu, piemēram, kortizola, klātbūtne palielina glikozes līmeni asinīs smadzenēs. Kortizols iedarbojas uz aknām, muskuļiem, taukaudiem un aizkuņģa dziedzeri. Aknās augsts kortizola līmenis palielina glikoneoģenēzi un samazina glikogēna sintēzi. Glikoneoģenēze ir vielmaiņas ceļš, kas izraisa glikozes ražošanu no glikogēnām aminoskābēm, laktāta vai glicerīna 3-fosfāta, kas atrodams triglicerīdos. Glikoneoģenēze apvērš glikolīzi, citoplazmas ceļu, ko izmanto, lai glikozi pārvērstu piruvāta molekulās. Šo ceļu izmanto, lai atbrīvotu enerģiju, izmantojot substrāta līmeņa fosforilācijas un oksidācijas reakcijas. Atšķirībā no glikolīzes, glikoneoģenēze kļūst aktīva, kad ķermenim nepieciešama enerģija.
Muskuļiem ir savs iekšējais glikogēna padeve, kas ļauj tiem ātri reaģēt uz izmaiņām enerģijas (ATP - adenozītriforfāta) prasībās. Kortizola klātbūtnē muskuļu šūnas samazina glikozes uzņemšanu un patēriņu un palielina olbaltumvielu sadalīšanos; tas nodrošina glikoneoģenēzi ar glikogēnām aminoskābēm.
Taukaudos kortizols palielina lipolīzi. Lipolīze ir katabolisks process, kura rezultātā izdalās glicerīns un brīvās taukskābes. Šīs brīvās taukskābes var izmantot oksidēšanā un kā enerģijas avotu citām šūnām, jo tās turpina ražot glikozi.
Visbeidzot, kortizols iedarbojas uz aizkuņģa dziedzeri, lai samazinātu insulīna līmeni un palielinātu glikagonu. Glikagons ir peptīdu hormons, ko izdala aizkuņģa dziedzera alfa šūnas, lai palielinātu aknu glikogenolīzi, aknu glikoneoģenēzi, aknu ketoģenēzi, lipolīzi, kā arī samazinātu lipoģenēzi. Kortizols uzlabo glikagona, epinefrīna un citu kateholamīnu aktivitāti.
Izmaiņas kortizola līmenī
Par kortizola 'disbalansu' mēs varam uzskatīt gan ārpus normas palielinātu, gan samazinātu kortizola līmeni. Kortizola testēšana ir stūrakmens dažādu endokrinoloģisko traucējumu diagnostikā un ārstēšanā, jo īpaši to gadījumā, kas saistīti ar virsnieru darbību un hipotalāma-hipofžies virsnieru asi. Zemāk minēti dažu traucējumu piemēri, kuru gadījumā kortizola līmenis var būt izmainīts.
Paaugstināts kortizola līmenis.
Hronisks stress var izraisīt nemainīgi augstu kortizola līmeni, kas var veicināt dažādas veselības problēmas, tostarp svara pieaugumu (īpaši aptaukošanos vēdera rajonā), augstu asinsspiedienu, 2. tipa cukura diabētu un osteoporozi. Ilgstoši paaugstināts kortizola līmenis var ietekmēt arī garastāvokli, izraisot trauksmi, depresiju un atmiņas problēmas.
Kušinga sindromu, kas ir samērā reti sastopama slimība, raksturo pārmērīga kortizola ražošana, ko var izraisīt virsnieru vai hipofīzes audzēji. Kušinga sindroma rašanās iemesls var būt arī glikokortikoīdu saturošu medikamentu lietošana.
Zems kortizola līmenis.
No otras puses, tādas saslimšanas kā Adisona slimība (primāra virsnieru nepietiekamība), kad virsnieru dziedzeri neražo pietiekami daudz kortizola, var izraisīt tādus simptomus kā hronisks nogurums, muskuļu vājums, zems asinsspiediens un svara zudums. Virsnieru nepietiekamība var būt arī sekundāra, kad cēlonis meklējams ārpus pašām virsnierēm - nepietiekoša AKTH (adrenokortikotropais hormons) vai KAH (kortikotropīna atbrīvotājhormons) signāla saņemšanas dēļ virsnieres neizstrādā hormonus. Iemesls var būt dažādas smadzeņu un hipofīzes izmaiņas, kas ietekmē AKTH un KAH izdali.
Kortizola līmeņa noteikšana psihiskās veselības traucējumu gadījumā
Kortizola līmeņa noteikšana nav rutīnā ieteicama, lai diagnosticētu vai pārvaldītu psihiskās veselības traucējumus, piemēram, depresiju, trauksmi vai postraumatiskā stresa sindromu. Lielākā daļa klīnisko vadlīniju, tostarp Amerikas Psihiatru asociācijas (APA) un NICE (National Institute for Health and Care Excellence), neatbalsta kortizola testēšanu kā psihisko traucējumu izvērtēšanas standarta prakses daļu. Šīs vadlīnijas koncentrējas uz uz pierādījumiem balstītiem skrīninga instrumentiem un ārstēšanu, piemēram, psihoterapiju un medikamentiem, nevis bioķīmiskiem testiem, piemēram, kortizola līmeni. Kortizola līmeņa testēšanu var izmantot īpašās situācijās, piemēram, ja ir aizdomas par endokrīnās sistēmas traucējumiem, piemēram, Kušinga sindromu, vai pētniecības vidē, kurā tiek pētīta hroniska stresa vai psiholoģsikas traumas fizioloģiskā ietekme. Tomēr tas ir tālu no rutīnas un parasti ir paredzēts gadījumiem, kad ir skaidras norādes uz hipotalāma-hipofīzes-virsnieru ass disfunkciju vai ja standarta ārstēšanas pieejas ir neefektīvas.
Rezumējot, kortizola testēšana nav standarta diagnostikas instruments psihiskās veselības aprūpē, un to parasti izmanto tikai specializētos apstākļos, nevis ikdienas praksē.
Ko var darīt, ja ir satraukums par 'kortizola disbalansu'?
Gan jau ka esat pamanījuši, ka pēdējo gadu laikā sociālajos tīklos kļuvis aktuāli runāt par 'kortizola disbalansu' un to, ka nepieciešams 'balansēt savus hormonus'. TikTok un Instagram ir pat veseli kanāli par to, kā 'līdzsvarot hormonālo veselību'. Lai gan daļa no šīs pieejamās informācijas tiešām ir balstīta faktos un sniegtie ieteikumi var palīdzēt dzīvot kopumā veselīgāku dzīvi, dažreiz veids, kā šī informācija tiek atspoguļota var radīt liekus satraukumus un jautājumus no skatītāja puses.
Kortizola līmeņa atrašanās normas robežās ir būtiska vispārējai veselībai, jo kā jau raksturots iepriekš šim hormonam ir būtiska nozīme ķermeņa reakcijā uz stresu un daudzās citās funkcijās. Hroniskas kortizola līmenī, neatkarīgi no tā, vai tas ir pārāk augsts vai pārāk zems, var izraisīt dažādas veselības problēmas, tostarp svara pieaugumu, nogurumu, imūnsistēmas disfunkciju. Veselīgs dzīvesveids, kas ietver sabalansētu uzturu, kas bagāts ar pilnvērtīgu pārtiku, regulāras fiziskās aktivitātes un pietiekamu miegu, var palīdzēt regulēt kortizola līmeni. Šie ieradumi ne tikai veicina vispārējo labsajūtu, bet arī kontrolē jūsu hormonu līmeni, samazinot ilgtermiņa veselības problēmu risku.
Stresa pārvaldība ir vienlīdz svarīga, jo hronisks stress var izraisīt pastāvīgi augstu kortizola līmeni, kas var traucēt citu hormonu darbību un ietekmēt jūsu veselību. Relaksācijas paņēmienu, piemēram, apzinātības, meditācijas vai jogas iekļaušana savā ikdienas rutīnā var palīdzēt mazināt stresu.
Tomēr jāapzinās, ka ar šīm izmaiņām visticamāk nebūs gana, ja cilvēks tiešām slimo ar kādu saslimšanu, kura pamatā ir hormonāli traucējumi. To gadījumā ir jāsaņem atbilstoša diagnostika un ārstēšana speciālista uzraudzībā. Tiem, kas uztraucas par iespējamu hormonālo 'disbalansu', vienmēr ir ieteicams konsultēties ar veselības aprūpes speciālistiem. Profesionālas konsultācijas apvienojumā ar veselīga dzīvesveida izvēli var nodrošināt, ka ķermenis saglabā vispārēju līdzsvaru, kas tam nepieciešams optimālai darbībai.
Avoti:
